Rebenoka slepkavība ir uzbrukums valstij un sabiedrībai


foto;34.ua
Laikam nav tāda cilvēka, kas šajās dienās nebūtu dzirdējis par ārkārtīgi nežēlīgo advokāta Pāvela Rebenoka slepkavību, kura tika izdarīta aizvadītajās brīvdienās. Arī man Pāvels nebija pilnīgi svešs cilvēks, tādēļ esmu ne mazāk šokēts par visu notikušo un jūtu līdzi tiem cilvēkiem, kas viņu pazina personiski un kuriem, tāpat kā man, viņš bija darījis tikai un vienīgi labu.

Tas, kas izraisa pārsteigumu un liek izteikt savu viedokli publiski, ir izmeklēšanas gaita un tie pretrunīgie secinājumi, kuri tiek pausti no policijas pārstāvju puses un Pāvela tuvāko draugu un kolēģu puses. Man liekas, ka nav jābūt nekādam izmeklētājam, lai saliktu kopā dažus acīmredzamus faktus un izdarītu elementārus secinājumus.

Paklausoties to, ko Valsts policijas pārstāvji ar iekšlietu ministra svētību mēģina iestāstīt sabiedrībai, rodas iespaids, ka trīs laupītāji ir apskatījuši Pāvela Rebenoka sociālo tīklu kontus, ieraudzījuši pāris dārgus pulksteņus un dažus labus auto, kā arī vairākus ārvalstu un izklaides ceļojumus, un tā rezultātā izlēmuši “veikt laupīšanu”. Tad nu “laupītāji” paņēmuši maskas, cimdus un citus zagļu “darbarīkus”, un devušies uz Langstiņiem, lai “neplānojot slepkavību” sagaidītu kamēr Pāvels ieradīsies mājās.

Tiesa, cik noprotams no informācijas presē, māja pirms saimnieka ierašanās bijusi tukša, bez videonovērošanas un bez signalizācijas, par ko laupītāji acīmredzami arī bija informēti (interesanti gan, no kurienes viņi to varēja zināt). Tomēr nezin kāpēc laupītāji vienkāršas zādzības vietā (kas tukšā mājā būtu paveicama salīdzinoši vienkāršāk) izvēlējās iet grūtāko ceļu. Proti, viņi sagaidījuši kamēr Pāvels pārradīsies savā dzīvesvietā, tad iezagušies mājā un pirmais, ko izdarījuši – sašķaidījuši nama saimniekam galvu! Tam, kura pulksteņus un dārglietas vēlējās nolaupīt! Tas taču ir ļoti loģiski – vispirms nosist to, kurš vislabāk zina, kurā vietā mājā stāv kārotais laupījums!

Visbeidzot, kad Pāvels jau bija miris, laupītāji “atcerējušies”, ka patiesais mērķis taču bija nolaupīt pulksteņus un sākuši spīdzināt viņa partneri. Un tikai tad, kad partnera spīdzināšana beigusies (lai gan saskaņā ar to pašu medijos izskanējušo informāciju Ingus Balandins visu bijis gatavs atdot vēl tad, kad Pāvels bija dzīvs) un iegūtie pulksteņi kopā ar vērtslietām nonākuši slepkavu rīcībā, uzbrucēji piedraudējuši, lai tas viss nenokļūtu presē, un devušies prom. Policijai – droši var stāstīt, bet medijiem gan nekādā gadījumā! Citādi slepkavas atgriezīsies.

Ziniet, es neticu šai policijas versijai. Un nepazīstu nevienu, kurš tai būtu gatavs noticēt. Pareizāk sakot, es ticu, ka Ingus palika dzīvs tikai tāpēc, lai būtu kāds, kas detaļās var izstāstīt sabiedrībai (un jo īpaši biznesa partneriem), cik tieši nežēlīgi Pāvels tika noslepkavots. Es ticu, ka Ingusam īpaši piekodināja par medijiem tikai tāpēc, ka zināja, kā rīkosies Pāvela tuvākie draugi un gribēja, lai šī ziņa patiešām nonāktu medijos un mēs visi uzzinātu, cik necilvēcīgi tika noslepkavots viens talantīgs, gudrs un inteliģents cilvēks, kurš ar savu aso prātu kādam acīmredzot stāvēja ceļā. Un es patiešām ticu tam, ko saka Pāvela tuvākais draugs Mārtiņš Krieķis, ka tā visdrīzāk bija politiska slepkavība vai kā minimums izrēķināšanās par kaut ko, ko Pāvels iepriekš bija darījis.

Visā šajā stāstā pats bēdīgākais ir tas, ka Pāvela Rebenoka slepkavības pasūtītāji uz šo brīdi savus mērķus ir sasnieguši. Un manuprāt tie mērķi bija trīs. Pirmais, protams, bija nogalināt pašu Pāvelu, jo domāju, ka bez viņa gaišās galvas ne viena vien sarežģīta un komplicēta lieta varētu apstāties vai vismaz virzīties krietni kūtrāk. Otrais – izdarīt tā, lai vismaz formāli šī lieta būtu traktējama kā slepkavība, kas izdarīta laupīšanas rezultātā, nevis slepkavība, kuru kāds ir pasūtījis un kas izdarīta ar iepriekšēju nodomu. Un trešais – iebiedēt sabiedrību, panākot, lai neviens, kas kaut ko dzīvē dara un mēģina sasniegt biznesā vai politikā, šajā valstī vairs nejustos drošībā.

Tieši šī trešā iemesla dēļ es uzskatu, ka Pāvela Rebenoka slepkavība ir nevis vienkārši parasta pasūtījuma slepkavība, kas kļuvusi par kāda lokāla interešu konflikta vardarbīgu eskalāciju, bet gan tas ir skaidrs signāls sabiedrībai – sēdiet un klusējiet, vai arī ar jums notiks tāpat! Manā izpratnē tas ir terors. Un šādā kontekstā tas jau ir uzbrukums un izaicinājums valstij, jo faktiski nozīmē, ka pie mums ir atgriezušies divdesmitā gadsimta deviņdesmitie gadi un neviens vairs nevar justies drošībā. Katrā mājā var ienākt šādi “laupītāji”, pieķēdēt kādu pie radiatoriem, izvarot sievu vai meitu, nogalināt dēlu vai izdarīt jebko citu. Savukārt policija tikai noplātīs rokas un pateiks, ka tā ir bijusi “sadzīves slepkavība”, kurā mājas iemītnieki ir “paši sevi nogalinājuši.” Diemžēl deviņdesmitajos gados tā bija.

Lai man piedod visi tie policijas darbinieki, kas godprātīgi veic savus pienākumus un patiešām cenšas notvert Pāvela slepkavas (es ceru, ka tādi ir), lai man piedod Pāvela ģimenes locekļi un draugi par šī raksta skarbo formu, un, lai man piedod visu to astoņu vai cik tur Latvijas specdienestu darbinieki, kas, iespējams, šajā lietā arī saskata tikai un vienīgi parastas laupīšanas pazīmes. Taču, ja mēs visi klusēsim un samierināsimies ar šo ārkārtīgi nežēlīgo slepkavību, kurai analogu Latvijas jaunākajā vēsturē man pat grūti iedomāties, un tādu nāvi, kādu, manuprāt, nav pelnījis neviens normāls cilvēks, tad nākamais tajā sarakstā var būt ikviens no tiem, kas lasa šo rakstu. Arī jūs – godātie policisti, izmeklētāji, deputāti un ministri, kas šodien noteikti domājat, ka ar jums jau nekas “tāds” notikt nevar.

Rīgā, 2020. gada 22. septembrī.

Jānis Riņķis,
vēl viens Pāvela Rebenoka draugs.
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  dziļurbums