Mārtiņš Āboliņš: Veselības nozarei finansējums būs jāpalielina arī bez Covid-19


Mārtiņš Āboliņš public. foto
Latvija nav unikāla tajā ziņā, ka vēlmju un vajadzību ir vairāk nekā budžeta iespēju. Nevienai nozarei nepietiek līdzekļu, bet veselības aprūpes finansējums mūsu valstī ir kritiski zems. To būs nepieciešams palielināt arī bez Covid-19, jautājums tikai, kur rast šos brīnumlīdzekļus. Un varianti ir.

Ik pa laikam dzirdam sabiedrības pārmetumus, ka nav skaidrs, kur paliek nomaksātie nodokļi un kā veidojas valsts, tajā skaitā arī veselības budžets. Patiesi budžeta veidošanas procesu Latvijā tāpat kā citās valstīs vienkāršiem vārdiem izskaidrot ir grūti. Piekrītu viedoklim, ka laba pārskata, kur, cik, kam tiek tērēts, mums īsti nav. Arī tad, kad Saeima pieņem budžetu, ir sarežģīti atrast pareizās lapaspuses, lai varētu saprast lielos ciparus.

Ja Latvijas gadījumā finansējums veselības aprūpei ir ap 4% no iekšzemes kopprodukta, kas ir viens no zemākajiem Eiropā, tad jautājums, cik no tiem 4% veido algas, kāds ir investīciju apmērs. Neatkarīgi no tā, cik procenti no iekšzemes kopprodukta patlaban tiek atvēlēti veselības aprūpei, pie jebkādiem aprēķiniem tas finansējums ir dramatiski zems. Jā, nozares finansējums sasniedza miljardu eiro, taču būs nepieciešams rast vēl mazliet vairāk.

Veselības budžeta veidošana primāri ir politiskās izvēles jautājums, kādas ir prioritātes un kur investējam. Skaidrs, ka vajadzību un vēlmju vienmēr ir vairāk nekā iespēju. Un tas nav unikāli tikai Latvijai – arī turīgākās valstīs vajadzību sarakstis ir garāks. Ir jāizdara politiskā izvēle, lūkojoties divos svaru kausos. Viens no tiem ir prioritātes izdevumu grozā, kur tērēt vairāk, kur mazāk. Savukārt otrs kauss ir ienākumu sadaļa un lēmums, cik lielu nodokļu masu no ekonomikas iekasēt, cik lielu nodokļu slogu piemērot.

Jāizvērtē piešķirtie nodokļu atvieglojumi

Raugoties uz iespējamām nodokļu izmaiņām, tas ir politiskās izšķiršanās jautājums, kādus nodokļus, kādas likmes piemērot. Latvijas nodokļu ieņēmumi no iekšzemes kopprodukta ir zemi, salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem. Savukārt, ja sākam salīdzināt nodokļu pamatlikmes, bieži vien tās nav tik zemas. Piemēram, Baltijas līmenī, darbaspēka nodokļi mums ir augstākie. Un tad seko jautājums, kas mums traucē iekasēt nodokļus? Viens no traucēkļiem ir ēnu ekonomika, ar ko cīnāmies, bet ne līdz galam.

Otrs būtisks elements ir diezgan plaši piešķirtie atvieglojumi iedzīvotāju ienākuma, pievienotās vērtības un uzņēmumu ienākuma nodokļiem. Un vēl mums ir mikro nodokļu režīmi – mikrouzņēmums, pašnodarbinātie un autoratlīdzības. Saliekot to visu kopā, sanāk, ka cilvēki izvairās no nodokļu nomaksas gan legāli, gan nelegāli, un rezultātā valsts iekasē salīdzinoši maz. Manā skatījumā īstermiņā perspektīvākais variants būtu pārskatīt mikro nodokļu režīmus, visas atlaides, izvērtējot, cik tās ir pamatotas un vai sasniedz mērķi.

Ieņēmumi jāmeklē reformu īstenošanā

Uz kā rēķina lai meklējam papildus nodokļu ieņēmumus? Skaidrs, ka būs spiediens radikālāk pārskatīt izdevumus, bet ar to vien nepietiks. Nodokļi, visticamāk, būtu jāceļ, jo nav nozares, kurām finansējumu iespējams samazināt. Mums nav izteikti pārfinansētu sektoru. Sfēras, kas izceļas ar relatīvi lielu finansējumu, ir kultūras un izglītības nozares, kā arī reģionālie pārvadājumi. Tas skaidrojams ar mazo iedzīvotāju blīvumu. Iedzīvotāju maz, bet transports, izglītība un kultūras dzīve ir jānodrošina, un tas maksā padārgi.

Veselības budžeta un valsts ekonomikas kontekstā ļoti svarīga ir administatīvi teritoriālās reformas īstenošana un izglītības sistēmas reorganizācija. Mūsu valsts administratīvā sistēma ir liela un dārga, tik mazai valstij nav efektīvi uzturēt tik lielu skaitu mazu pašvaldību un lielu skaitu mazu, pustukšu skolu. Un pārskatāmā nākotnē iedzīvotāju skaits reģionos turpinās samazināties. Mēs neesam Norvēģija, kas var atļauties mazas pašvaldības. Un līdz ar pašvaldībām jāskatās ar tām saistītie pakalpojumi, tajā skaitā sadrumstalotais izglītības sistēmas modelis, kas traucē izveidot optimālu skolu tīklu, jo ir liela pretestība un katrs cīnās par skoliņu savā apdzīvotajā vietā.

Nepieciešama paaudžu maiņa nozarē

Vēl viens arguments, kāpēc vidējā termiņā nepieciešams kāpināt finansējumu veselības sektoram skaidrs, pat neņemot vērā to, kas notiek ar Covid-19, jo strādājošo vidējais vecums ir augsts, un ir nepieciešams veikt paaudžu maiņu. Jau tagad 10% no veselības nozarē strādājošajiem ir pensijas vecumā. Vēl 30% ir vecumā virs 55 gadiem. Desmit gadu perspektīvā pieaugs cilvēku īpatsvars vecumā virs 75 gadiem, un jo vecāka sabiedrība paliek, jo vairāk veselības aprūpes pakalpojumu tai nepieciešams. Veselības nozarei ir vajadzīga paaudžu maiņa, taču tā nav iespējama esošā finansējuma ietvaros.

Visbeidzot, uz papildu finansējuma nepieciešamību veselības aprūpei būtu jāskatās arī plašākā kontekstā. Latvijas ekonomikai kopumā veselīgs darbaspēks ir svarīgs – jo mazāk darbinieki slimo un ņem slimības lapas, jo uzņēmumi ir efektīvāki un to ražošanas, produkcijas izlaide ir lielāka. Un līdz ar to pieaug konkurētspēja un iespējas sekmīgāk eksportēt, un tādējādi vairāk nodokļu nomaksāt valsts maciņā. Atkārtošu vēlreiz – mēs neesam tik bagāti, lai varētu atļauties esošo pašvaldību un skolu modeli. Mūsu situācijā ir jāizmanto tās iespējas, kur varam ietaupīt, efektivizējot pašvaldību pārvaldes administratīvo aparātu. Tas noteikti ir jāizdara.

 

Mārtiņš Āboliņš Bankas “Citadele” ekonomists
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  dziļurbums