Mēs visi esam vienas pasaules ģimene


Uldis Pīlēns Foto: Karlīna Vītoliņa
Krīzes laika saruna ar Uldi Pīlēnu

Kaut, iespējams, Covid-19 krīzes pīķa punkts mums visiem vēl tikai priekšā, ir vienlīdz skaidrs, ka šī pandēmija reiz beigsies, cilvēce izdzīvos, taču pasaule būs neglābjami mainījusies. Par to, kāda tā varētu izskatīties, kā eventuāli varētu mainīties cilvēku vērtību sistēma, mūsu attieksme pret lietām, līdzcilvēkiem un arī par šī laika sajūtām – sarunā ar arhitektu, uzņēmēju, "UPB holdings" un "Integrālās izglītības institūta" līdzdibinātāju Uldi Pīlēnu.

Kā tu jūties šajā jaunajā realitātē, kas nav ne grāmata, ne zinātniskās fantastiskas filma un notiek ar mums visiem šeit un tagad?

Manī nav pesimisma. Drīzāk otrādi. Mans skats cenšas vērsties nākotnē, jo ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kad šis koronavīruss – līdzīgi kā dabā notiek ar milzīgām vētrām, beigsies. Un tas, ko mēs ieraudzīsim pēc šīs vētras, būs pilnīgi kaut kas cits. Tā būs cita sabiedrība, ar citiem funkcionēšanas principiem. Viss, ko mēs zinājām pagātnē; tā bagāža, ko mēs katrs nesam sev līdzi no pagātnes, nākotnē, iespējams, būs pielietojama tikai daļēji. Tālab mums jau šodien būtu jāsāk domāt, kā dzīvot ar to iespējamo pārmaiņu spektru, kas mūs gaida tuvākajā nākotnē. Mums lēnām ir tam jāgatavojas. Neielaižot sevī bailes. Jādara darbi, ko mēs katrs savā pozīcijā šobrīd varam darīt. Jāsaglabā miers un vērīgi jāraugās, kāda izskatīsies tuvākā nākotne. To jādara gan uzņēmējiem, gan politiķiem, gan darba ņēmējiem, gan turīgiem un ne tik turīgiem cilvēkiem, visām sociālām grupām. Sabiedrības modelis pēc šīs krīzes var izskatīties citāds, un lielā mērā tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kāds tas būs. Iespējams, tas būs daudz autoritārāks. Tā ir viena no versijām, jo, kā mēs redzam, šādas krīzes pirmo nopļauj liberālo demokrātiju. Pilnvaras ārkārtas situācijā faktiski tiek dotas ļoti šaurai cilvēku grupai un mēs varam tikai cerēt uz viņu godaprātu un atbildību. Šis spektrs šobrīd lieliski redzams gradācijā no Ķīnas totālā autoritārisma līdz Itālijas daudz liberālākai pieejai, kas līdz galam nedarbojās. Kaut kur šajā spektrā savs īstais ceļš un pieeja būs jāatrod arī Latvijai. 

Raugoties uz cilvēces attīstības gaitu kopumā, vai tu piekrīti teorijai, ka zināmā mērā mēs paši – ar šī brīža pasaules radikālā kapitālisma modeli, patērētājkulta negausību un bezatbildīgo attieksmi pret planētu, kuru apdzīvojam un kuras resursus patērējam, esam izprovocējuši šo pandēmiju?
Mūsos ir bijusi šī augstprātība, šī “radības kroņa” sajūta, ka, lūk, mums ir zinātne, mums ir tehnoloģijas, intelekts utt., vienlaikus – šajā pandēmijas situācijā, mēs esam pretstatīti realitātei, ka patiesībā mūsu zināšanām un arī mūsu rīcības iespējām ir robežas.

Attiecībā uz tava jautājuma otro daļu – es domāju, ka tā ir laba ziņa. To es rakstīju arī savā grāmatā  ((mans) uzņēmēja kods – red.) – ir ārkārtīgi labi apzināties, ka tu neesi pēdējā instance šajā te pasaulē. Un tas zināmā mērā iedrošina. Es, protams, piekrītu, ka mēs ar savu sociālo uzvedību un dabas resursu noplicināšanas politiku, esam padarījuši pasauli nedrošāku un atjaunoties nespējīgāku. Jo resursu apjoms, kurus izmantojam, vairākkārt pārsniedz zemes pašatjaunošanās spējas un ir milzīgs trieciens planētai. Mēs būtībā esam izveidojuši liela mēroga patērētājsabiedrību, kura pieļauj iet šo noplicināšanas ceļu. No šī viedokļa, protams, mums ir nepieciešamas pārmaiņas. No otras puses – es negribētu piekrist tāda veida fatālismam, ka mēs paši esam vainīgi pie šīs pandēmijas. Ja paraugāmies vēsturē, pasaulē ir bijušas līdzīgas pandēmijas vai epidēmijas – kā mēris vai spāņu gripa, un tās ir bijušas daudz postošākas, ar daudz lielāku saslimušo un bojā gājušo skaitu. Un tās notika laikā, kad visu šo problēmu, ar kurām saskaramies šodien, cilvēcei nebija. Ne zemes resursi tika tērēti tādā apjomā, ne bija šādas patēriņa struktūras, nebija arī tehnoloģiju, kas ļautu tik milzīgā tempā gan saražot, gan piegružot pasauli kā tas notiek mūsdienās. Taču epidēmijas bija vienalga un cilvēce nebija no tām pasargāta, tālab tik vienkārši, gluži vienā plaknē es uz šo situāciju negribētu raudzīties.

Cita lieta, tas, ko mēs šobrīd redzam – šis nepilnais mēnesis, kopš mūs tieši skārusi šī krīze, totāli maina ļoti daudzus uzvedības modeļus mūsos, un mēs būsim spiesti dzīvot pilnīgi citādā sociālo attiecību kārtībā. Tikai tagad - pašā pandēmijas brīdī, mēs pēkšņi saprotam, ka mēs visi esam vienādi. Gan tie, kas ir veiksmīgāki, gan tie, kas ir mazāk veiksmīgi. Vīruss neizšķiro veiksmīgos no mazāk veiksmīgiem. Tos, kam bankas konts ir drusku pilnāks un tos, kam tajā ir mazāk. Mums būs jāiet pasaules solidaritātes ceļš, jo ir pilnīgi skaidrs, ka mēs visi esam vienas pasaules ģimene, ja tā var teikt. Tas faktiski ir tas pozitīvais, ko šī krīze var nest. Jo arī visas šīs pirmās valstu reakcijas uz krīzi – noslēgšanās, norobežošanās, it kā saprotamā virzienā, lai pasargātu savas kaut kādā veidā tuvākās teritorijas, būtībā bija jau reakcija uz pagātni. Jeb līdzšinējo sabiedrības hierarhijas izpratni. Koronavīrusam nav robežas, tam nav sabremzēšanas mehānisma nacionālo valstu robežu ietvaros. Valstis ar nosacīti visattīstītāko civilizāciju ir Šveice, Itālija, Dienvidkoreja un Japāna. Ķīna ir uzlēcošas ekonomikas zvaigzne, un tieši tur šis vīruss pagaidām izplosījies vistrakāk. Mēs esam ļoti daudzu lielu vērtību pārvērtēšanas priekšā. Dziļāka vai mazāka, bet šī krīze beigsies. Civilizācija izdzīvos, un lielākā daļa sabiedrības sagaidīs koronavīrusa pandēmijas beigas. Tātad, tas nenozīmē, ka šī ir civilizācijas krīze. Ne par to ir jautājums. Šī brīža lielais jautājums ir, kā šī pasaule veidosies tālāk, kādi būs tie instrumenti, kas vadīs sabiedrību. Jau izskanējis viedoklis, ka tie būs tehnokrātiskie instrumenti. Piemēram, ja jau šodien ir rokas pulksteņi, ar kuriem mēs varam mērīt temperatūru, pulsu, asinspiedienu...padomājam, kas notiek, ja šāds instruments ir autoritāru valstu rokās. Tās zinās, ka mums ir paaugstinājusies ķermeņa temperatūra vai asinspiediens vēl pirms šī informācija būs sasniegusi mūs pašus. Autoritāra tehnoloģiskā valsts tādējādi var kļūt par policejisku valsti, kura jau preventīvi pēc šīs pirmās koronavīrusa krīzes atsijā tos, kuriem nav atbilstoša veselība, ar domu pasargāt pārējos. Jautājums, protams, cik humāns šāds virziens ir sabiedrībai. Otrs virziens, kuru min virkne filosofu – humānistu, šī ir mūsu iespēja radīt sabiedrību, kurā valda daudz izteiktāka solidāras kopdzīvošanas attieksme. Proti, sabiedrība pati apzinās, ka, piemēram, roku mazgāšana ar ziepēm nav diktatoriski uzspiesta darbība, bet gan iekšēji izprasts process, kas ir nepieciešams katra paša un citu aizsardzībai. Un šī te cilvēku brālība var veidoties tikai no šādas iekšējas apziņas un izpratnes.

Taču noteikti pastāvēs abi virzieni, kas, iespējams, savā starpā cīnīsies. Noteikti būs valdības, kas ies šo te diktatorisko ceļu, jo tas vienlaikus ir vienkāršākais ceļš. Būs tādi, kas centīsies neiziet no ārkārtas situācijas, un tādi, kas centīsies atgriezties pie vakardienas liberālās demokrātijas modeļiem. Taču neviens pēc būtības vairs nevarēs izmantot tās metodes, kuras izmantoja vakar. Arī medicīna, arī uzņēmējdarbība būs cita. Piemēram, šobrīd līdz ar robežu slēgšanu un pārējiem drošības pasākumiem, uzņēmējdarbība pasaulē ir iedzīta situācijā, kuru es vēl pirms laika pat visļaunākajos nakts murgos nebūtu spējis iztēloties. Ka Lufthansa 700 lidmašīnas stāv uz zemes, un gaisā ir tikai 60 mašīnas no visas viņu flotes. Ka aviosabiedrības jau ir lūgušas valstu palīdzības, un, ka valstis, protams, ir gatavas izlikt miljardus, lai noturētu savas izveidotās sistēmas. Taču padomājam vienu soli tālāk – kas notiek pēc tam, kad šī nauda ir iztērēta? Kad lietas tiek šādi stimulētas, mēs ieejam jau nākamajā, iespējams, hiperinflācijas fāzē. Un tā izsauc atkal pilnīgi jaunas sabiedrības reakcijas. Pirmā krīze šķietami ir garām, bet mēs tulīt pat iesoļojam nākamajā – sabiedriski politiskajā krīzē. Ja paraugāmies uz līdzšinējo patēriņa struktūru, kas darbināja pasaules ekonomiku – tām daudzajām darbavietām visā pasaulē, kas pastāvēja, lai apmierinātu šīs dienas patēriņa kultūru. Ir pilnīgi skaidrs, ka izbeidzoties koronavīrusa pandēmijai, virkne lietu no jaunā pasaules redzējuma viedokļa vairs nebūs nepieciešamas. To vidū arī ļoti daudza luksuspreces. Mēs dzīvosim uzņēmējdarbībā pēc Maslova piramīdas apakšējā līmeņa nodrošināšanas, un tas, savukārt, izsauks ļoti lielu bezdarba līmeni. Jo mūsdienās ļoti daudzi cilvēki ir nodarbināti tā dēvētajā sekundāro vajadzību sektorā. Un tas, savukārt, nozīmē, ka bezdarbs pāri 20% varētu būt mūsu ikdiena. Visas šīs lietas būs jārisina.

Kāda ir mūsu filozofija nākotnei, ja līdz šim ideoloģijas ziņā esam orientējušies tikai uz pieaugumu? Respektīvi - neierobežotu pieauguma modeli. Visas ekonomikas, ko mēs pazīstam, ir bijušas vērstas uz izaugsmes iespējām pēc neierobežotā scenārija. Kā pārstrukturēt šīs te iekšējās vajadzības, kā pārstrukturēt arī pašus uzņēmumus, lai tie būtu jaunās sabiedrības vajadzības attīstoši? Arī patēriņš būs pilnīgi citāds. To mēs redzam jau šajā krīzes brīdī – mēs sēžam mājās un nepatērējam neko daudz vairāk kā siltumu un elektrību, informācijas tehnoloģijas, pārtiku un vēl pāris lietu. Mūsu izdevumu bloks ir ļoti samazinājies. Daudz kas ir izrādījies lieks, taču šo izdevumu bloku veido uzņēmumi un darba vietas, kuras tas viss nodrošināja. Un pēkšņi tas vairs nebūs dienas kārtībā! Pārmaiņas ir lielas, taču no tām nevajag baidīties. Uz pārmaiņām ir jāskatās dziļi un vērīgi, lai tādējādi pārstrukturētu sabiedrību uz daudz veselīgāku tās eksistences modeli.

No otras puses, kā nesen man sarunā teica kanādiešu antropologs, humānists, etnobotāniķis un Britu Kolumbijas universitātes profesors Veids Deiviss: “Viena no lietām, kas mani visvairāk baida cilvēku sugas sakarā, ir mūsu atmiņas plūdums, mūsu spēja aizmirst. Mēs varam adaptēties pie teju jebkura vides degradācijas līmeņa.” Tā, protams, ir spekulācija – bet vai tu domā, ka šī krīze būs izrādījusies pietiekami spēcīga, lai fundamentāli mainītos cilvēku vērtību sistēma? Varbūt vēstures gaitā tas izrādīsies tikai “maigs brīdinājums”?

Domāju, ka būs abi varianti. Būs gan cilvēki, kas mainīsies uz labo pusi, sajūtot sevī cilvēku kosmiskās kopības virzību. Un būs cilvēki, kas šo krīzi izmantos. Būs viss spektrs. Tā jau ir tā mūžīgā cīņa starp labo un ļauno. Visās jomās. Un arī šoreiz nekas nebūs savādāk. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi uzturēt šo pozitīvisma garu - lai gan krīzes laikā, gan pēc tās, mēs savā apziņas līmenī nenolaistos līdz tādam zvēra takas redzējuma līmenim. Un tas ir tieši tas, ko mēs šobrīd redzam - šīs dažādās valstu pirmās reakcijas uz krīzi. Piemēram, mums ir Eiropas Savienība, kuru mēs svinam ar Bēthovena sinfonijas toņkārtām, taču brīdī, kad iestājas reāla krīze, šīs pašas valstis brutālā veidā aizver savas robežas, un ievieš, vismaz sākumposmā, veselības tehnoloģiju utt. eksporta aizliegumus. Tas uzskatāmi apliecina, ka tā pirmā reakcija ir mazliet dzīvnieciska. Un tikai pēc tam nāk attapšanās mirklis, ka īstenībā, ja viss ir ciet, mums vajag pārņemt labākās metodes no tiem, kuri šajā krīzē jau ir tikuši tālāk. Piemēram, ja Ķīna ir tikusi tālāk, mums ir nepieciešama šī viņu informatīvā bāze – zināšanas par to, kas notiek un kā notiek. Un ko šajā mirklī – tālāk tikusi, dara pati Ķīna? Jā, protams, palīdz, bet sava egositiskā pasaules redzējuma ietvaros viņi mēģina stiprināt savas sociālekonomiskās un politiskās pozīcijas. Izmantojot to, ka viņiem ir šis zināmais handikaps attiecībā pret pārējiem un mēģinot nostiprināties tur, kur Eiropas Savienība nevar uzrādīt nekādas solidāras pazīmes, kur Eiropas komisija ir klusāka par klusu. Un tas vienkārši nozīmē, ka cilvēku prātos dažādās sistēmās veidojušās dažādas sākotnējo krīžu vērtību izjūtas. To gradācijām variējoties no solidaritātes, pašaizsardzības līdz izdzīvošanas instinktu līmeņiem. Un tas ir tas fons, kur mums visiem kopā būtu jāmēģina formēt sabiedrību uz labāko iespējamo – uz solidārāku scenāriju.

Kā tev šķiet, cik ilgi cilvēks spēj produktīvi dzīvot pašizolācijā? Nupat Donalds Tramps nāca klajā ar savu kārtējo klaji kontraversālo paziņojumu, ka drīzumā aicinās atsevišķos valsts reģionos atcelt Covid-19 dēļ noteikto stingro karantīnas režīmu. No otras puses – ilgstoša atrašanās iekšēja stresa, panikas un baiļu stāvoklī ir stimulējošs faktors arī citām, tostarp gana nopietnām, slimībām, kuras cilvēku veselību ilgtermiņā apdraud ne mazāk kā koronavīruss.

Protams. Es domāju, ka kopumā mums vajadzētu raudzīties uz šobrīd notiekošajiem procesiem kā evolucionāriem. Un evolucionāros procesos politika vienmēr izdarīs to, ko sauc par naivās intervences kļūdām. Politiķi vienmēr centīsies dažus procesus paātrināt, savukārt citus palēnināt, tādējādi neizbēgami radot kaut kādas blaknes, ar kurām pēcāk būs jātiek galā.

Viena no lielākajām lietām, kuru mums jāmēģina saprast, ir tā, ka šī brīža dominante ir medicīniskā plakne. Pēc būtības viss ir vērsts uz indivīda aizsardzību. Vienlaicīgi, ja es pareizi saprotu infektologu teikto - vienīgā iespēja nomierināt pandēmiju ir tikai tad, ja lielākā daļa cilvēces izslimo koronavīrusu un tādējādi izstrādā šo antivielu. Tas nozīmē, ka vienīgā metode, kas šobrīd tiek izmantota visā pasaulē (briti gan sākotnēji mēģināja iet citu ceļu, tomēr sabiedrības spiediena rezultātā ātri pārorientējās), ir iegūt laiku, lai pandēmija izstiepjas garumā un nesabrūk infrastruktūras, kā tas noticis Itālijā. Šis ceļš ir absolūti humāns un pieņemams, taču tas vairo ļoti daudz nedrošības nākotnē. Ekonomisko, finanšu sistēmas nedrošību, arī tevis pieminētos veselības riskus. Cilvēku pārāk ilga atrašanās četrās sienās, ārpus socializācijas, kas patiesībā ir viena no homo sapiens lielākajām un būtiskākajām atšķirībām no pārējām dzīvām būtnēm; komunikācija tikai ar ekrānu starpniecību, tas viss, protams, var mainīt cilvēka personības struktūru. Un tas nozīmē, ka šobrīd - pēc šīs medicīniskās komponentes un pirmā šoka viļņa, būtu strauji jādomā par otro – tā ir sociālo saišu atjaunošana pie zināma drošības līmeņa. Jo es pieņemu, ka sabiedrībai tomēr šo slimību kā tādu ir jāizslimo. Un pēc slimības izslimošanas šī sociālā un ekonomiskā komponente ir jāsāk likt tieši blakus medicīniskajai. Līdzko būs pāri pirmais vilnis, mums ir nepieciešama atbilde uz otro un trešo vilni. Manuprāt, pasaules gudrākajiem prātiem un arī valstīm šobrīd būtu jāsāk aktīvi komunicēt par tēmu, kā mēs dzīvosim pēc tam, kad šī pirmā krīze būs galā. Kā mēs pēc iespējas ātrāk radīsim sabiedrībai šo sociālo cieņpilnas dzīves dimensiju? Kā mēs pārkārtosim esošo lietu kārtību, lai neieietu diktatorismā, policejiskā sabiedrībā? Tās ir tēmas, kam jābūt jau šodienas dienas kārtībā, jo pandēmija drīz būs beigusies. Ātrais scenārijs, uz kuru mēs visi ceram, ir seši mēneši, ja tas neizdodas – tiek runāts par diviem gadiem. Taču nevar divus gadus pastāvēt tādas metodes, kādas tās ir šobrīd. Šobrīd ir vēl daudz nezināmā, taču kāda pusgada laikā mēs arī būsim iepazinuši šo vīrusu. Un ņemot vērā tevis minēto cilvēku pielāgošanās spēju, ir  ārkārtīgi svarīgi, lai sabiedrība tiktu virzīta uz solidārāku un humānāku dzīvi. Taču, ja visa pasaule, pieņemsim, sešus mēnešus neko neražo, izņemot, protams, dzīvībai nepieciešamo, kāda tā izskatīsies? Tā būs pilnīgi cita sabiedrība.

Tā kā Arterritory.com ir mākslas un kultūras portāls, mūsu sarunas noslēgumā gribu tev pajautāt, kāda ir tava vīzija, kāda varētu izskatīties pēc-pandēmijas mākslas aina? Visticamāk, arī tā būs fundamentāli mainījusies un patiesībā tas ir noticis jau tagad.

Savulaik es mēģināju uztaustīt, kāpēc mani vienmēr ir interesējuši mākslas periodi, kas ir bijuši pirms lielām pasaules katastrofām. Piemēram, pirms Pirmā vai Otrā pasaules kara. Un atbilde pie kuras esmu nonācis, ir šī mākslinieku radītā emocionālā, vēl vārdos neizsakāmā, bet izjūtās jau  uztaustāmā nākotnes izjūta. Tieši tālab mūsu kolekcijā, piemēram, man tik interesants šķiet pirms-Atmodas periods, pats pārmaiņu sākuma laiks.

Māksla jau šobrīd ir ārkārtīgi interesanta un būs vēl interesantāka. Izmainītā objektivitātes aina tās emocionālo un radošuma lādiņu tikai pastiprina. Jautājums, protams, kas notiks ar komerciālo mākslas pusi. Mākslas tirgu. Tas, ka māksla emocionālā līmenī būs kolekcionāriem ļoti interesanta, manuprāt, ir jau gandrīz zvaigznēs rakstīts. Protams, es neesmu gaišreģis, bet ir diezgan skaidrs, ka visi šie palīdzības pasākumi nebūs proporcionāli - tie vienus padarīs atkal bagātākus, bet citus - nabagākus. Līdzīgi kā 2008. gada krīze, kura finanšu sektoru varbūt nevis izglāba, bet padarīja daudz ietekmīgāku nekā tas bija pirms tam. Arī pēc šīs krīzes mums nenoliedzami būs jāsaskaras ar hiperinflāciju, kas savukārt nozīmē, ka brīvā nauda kaut kādos sektoros būs, un hiperinflācijas apstākļos mākslas darbi ir viena no lietām, kas iegūst vērtību objekta statusu. Cerībā varbūt pat ne tik daudz uz tās pieaugumu nākotnē, kā naudas “pielikšanu pie vietas” hiperinflācijas procesā. Šis aspekts varētu ļaut mākslai no emocionālās puses raudzīties nākotnē. Un, ja mākslinieki ir vērīgi un pietiekami objektīvi – caur šo savu emocionalitāti, viņi var dot sabiedrībai šobrīd tik nepieciešamo intelektuālo un enerģētisko pienesumu. Un no otras puses – neļaut nomirt mākslas tirgum kā tādam.

 

 

Una Meistere
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  dziļurbums