LLPA: Latvijas likumdevēju Sīzifa akmens – Atkritumu apsaimniekošanas likums. Vai jāuzveļ iedzīvotājiem, pašvaldībām...

LLPA: Latvijas likumdevēju Sīzifa akmens – Atkritumu apsaimniekošanas likums. Vai jāuzveļ iedzīvotājiem, pašvaldībām un uzņēmējiem?

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas sēdē šī gada 12. februārī tika izskatīts likumprojekts – grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā. To būtība paredz jaunu atkritumu apsaimniekošanas kārtību un sistēmu Rīgā, radot bezprecedenta gadījumu Latvijā un tuvākajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Faktiski Rīgas atkritumu apsaimniekošanā no 2021. gada iecerēts pilnīgs "brīvais tirgus" – jebkurš uzņēmējs ar attiecīgu Valsts vides dienesta atļauju, kas atbildīs pagaidām nevienam nezināmiem Ministru kabineta noteikumu kritērijiem, varēs piedāvāt atkritumu apsaimniekošanu jebkur Rīgā par paša noteiktu cenu. Šāds scenārijs rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Lielākais no tiem – kādu cenu par to maksās pārējās Latvijas pašvaldības?

Par jauno sistēmu nav notikusi publiska diskusija ar nozari un iesaistītajām pusēm, tomēr tas nav traucējis Saeimas atbildīgajai komisijai balsot, absolūti neiedziļinoties, cik ļoti šīm reformām trūkst loģikas un cik liels ir risks, ka tās nesīs līdzi pakalpojuma cenu paaugstināšanos, kvalitātes pazemināšanos, papildu vides piesārņojumu, milzīgas soda naudas par neizpildītajām ES noteiktajām normām utt. Lūk, daži riski, kas šķiet acīmredzami, tāpēc raisa vēl jo lielāku neizpratni par deputātu vienaldzīgo attieksmi.

Teorētiski šai sistēmai vajadzētu veicināt jaunu dalībnieku ienākšanu brīvajā tirgū, taču ekonomiska pamatojuma tam īsti nav – ja nu vienīgi Rīgas atkritumu apsaimniekošanai aci uzlicis kāds ļoti liels kaimiņvalstu uzņēmums. Taču nozares saimnieciskā vide ir tik mainīga un ilgtermiņā neprognozējama, ka ne tikai radījusi ievērojamus zaudējumus vietējiem uzņēmējiem un mazinājusi to starptautisko konkurētspēju, bet arī nevar šķist pievilcīga nevienam investoram, kurš plāno savas ieguldījumus reiz atgūt.

Šobrīd Rīgā ir noslēdzies kārtējais konkurss, un pašvaldība, balstoties uz ekonomiski pamatotiem un saimnieciski izsvērtiem apsvērumiem, ir izvēlējusies Rīgu sadalīt četrās atkritumu apsaimniekošanas zonās. Ir noslēgti līgumi uz septiņiem gadiem ar diviem atkritumu apsaimniekošanas operatoriem un vienu operatoru apvienību, kas paredz vienādas pakalpojuma cenas visiem klientiem attiecīgās zonas ietvaros. Turklāt operatoriem ir jānodrošina dalīta atkritumu vākšana, tai skaitā arī bioloģisko atkritumu vākšana. Jaunie atkritumu apsaimniekotāji darbu sāks šī gada 20. maijā. Tas nozīmē, ka jau šobrīd tie iegādājas tehniskos līdzekļus, veic nepieciešamās darbības, lai varētu operatīvi pārslēgt līgumus un nodrošināt to izpildi par dalīti vāktas infrastruktūras pieejamību iedzīvotājiem utt. Lieki piebilst, ka tās ir milzīgas investīcijas uzņēmējiem, kas noteiktā laika periodā ir jāatpelna. Taču likumprojekts paredz grozījumu stāšanos spēkā 2021. gada 1. janvārī. Tas nozīmē, ka tie atkritumu apsaimniekotāji, kas šobrīd strādā Rīgā, savu darbību līdzšinējā līguma ietvaros varēs veikt līdz 20. maijam, pēc tam dažus mēnešus to darīs pēdējā Rīgas pašvaldības konkursa uzvarētāji, bet no nākamā gada sākuma Rīgā atkritumu apsaimniekošanu uz šobrīd nezināmiem nosacījumiem varēs veikt jebkurš komersants, kas izpildīs šobrīd nezināmus Ministru kabineta kritērijus.

Ko tas nozīmē rīdziniekiem? Sadrumstalotu tirgu, nebeidzamus konkursus katrai iestādei, kam patstāvīgi būs jārūpējas par atkritumu izvešanu, un neizbēgami lielākas izmaksas ikvienam, jo pašvaldībai būs jākompensē infrastruktūras pieejamība tur, kur to nespēs nodrošināt atkritumu apsaimniekotāji. Un kāpēc lai viņi vēlētos to darīt? Kāpēc turēt sētā 50 konteinerus un rezerves autoparku, ja iegūsi varbūt tikai 10 klientus? Nerunāsim nemaz par attālākajiem Rīgas reģioniem, kur neviens nebūs ieinteresēts braukt, lai savāktu atkritumus par pārējai pilsētai puslīdz līdzvērtīgu cenu – bet nebūs noteikumu, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas zonas, kas uzliktu par pienākumu šo pakalpojumu nodrošināt.

Ko tas nozīmē pārējai Latvijai? ES mērķi paredz, ka 2025. gadā ir jāsašķiro 55% mājsaimniecību radīto atkritumu. Pēc aplēsēm Rīga, kurai ir 40–50% tirgus, brīvā tirgus situācijā ar neefektīvu infrastruktūras kapacitāti varētu izpildīt varbūt 20% kopējās normas. Lielākais tirgus nozarē spēs sasniegt tikai nelielu daļu kopīgo mērķu. Taču ES neatcels noteiktās normas, līdz ar to reģioniem nāksies kompensēt starpību. Tātad pārējā valstī reāli būs jāsašķiro nevis 50%, bet visi 70–75% mājsaimniecību atkritumu. Ņemot vērā, ka 20 gados esam tikuši līdz 25%, tad šo apjomu četru gadu laikā faktiski trīskāršot būs milzīgs slogs reģioniem. Un tad, kad ES pieprasīs rezultātus (pirmās problēmas mums radīsies jau pēc pāris gadiem, jo atkritumu poligonu novecojušo šķirošanas līniju pārkārtošana prasīs daudz laika un lielus ieguldījumus), miljonos eiro mērāmās soda naudas par neizpildīto plānu maksās visa valsts.

Rīga ir jaudīgu atkritumu plūsmu un pietiekamas atkritumu apsaimniekošanas maksas laukums, kuru apgūstot varētu domāt par modernāku pārstrādi un dažādiem eksperimentiem jaunu pārstrādes materiālu veidošanā, ātrāk izpildot ES noteiktās normas. Atšķaidot šo vidi ar komersantiem, kam nav svarīgi ilgtermiņa mērķi un kas justos pietiekami apmierināti, pildot arī vienkārša starpnieka lomu starp pārdevēju un pircēju, nekādi netiktu veicināta rūpnīcu izveide un infrastruktūras uzlabošana. Nemaz nerunājot par nopietniem pelēkās ekonomikas riskiem, kas neizbēgami radīsies, n-tos komersantus uzraugot vienai vienīgajai Valsts vides dienesta elektroniskajai atkritumu pārvadāšanas uzskaites sistēmai. Turklāt būs neiespējami noteikt, vai šajā brīvā tirgus jūklī visi atkritumu ražotāji būs noslēguši līgumu ar kādu no licencētajiem operatoriem. Atkritumi atkal nonāks mežos un gravās.

Ņemot vērā šos apstākļus, vai tiešām esam gatavi brīvajam atkritumu apsaimniekošanas tirgum Rīgā? Kādi būs mistiskie kritēriji, lai vispār iesaistītos šajā biznesā? Un vai lielāks uzsvars netiek likts uz ātri gūstamu peļņu, nevis ilgtermiņa mērķu izpildi valsts interesēs? Kam, galu galā, tas ir izdevīgi? Ir tikai pašsaprotami, ka mēs visi gaidām lēmumpieņēmēju atbildes uz šiem jautājumiem, pirms ieviest kārtējos jauninājumus jau tā haotiskajā Rīgas atkritumu apsaimniekošanas sistēmā.

Par LLPA

Latvijas Lielo pilsētu asociācija dibināta 2001. gada 23. augustā, lai veidotu ciešāku sadarbību ekonomiskajā, saimnieciskajā un kultūras jomā starp Latvijas Republikas lielo pilsētu pašvaldībām. LLPA biedri ir 9 lielākās Latvijas pilsētas – Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga, Ventspils, Valmiera un Jēkabpils.

Latvijas Lielo pilsētu asociācija
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  dziļurbums