Mākslas advokāts


public. foto
Intervija ar šveiciešu kolekcionāru Hansu Fūreru

Doktors Hanss Fūrers dzimis Šveicijas pilsētā Bīlē; kopš 1988. gada viņam pieder advokātu firma Bāzelē. Viņš darbojas vairāku ar mākslu saistītu fondu direktoru valdēs, 15 gadus bijis Šveices Mākslas galeriju apvienības vadībā un ieņem tiesneša posteni Bāzeles lauku kantona tiesā. Kopā ar sievu Moniku, kādas Bāzeles pamatskolas skolotāju, viņš jau kopš 80. gadu sākuma veido privātu kolekciju, kuras uzmanības centrā ir konceptuālā māksla. Patlaban lielākā daļa no šīs kolekcijas pirmo reizi aplūkojama Bāzeles Mākslas muzeja izstādē ar nosaukumu, kas patapināts no gleznotāja Remī Cauga (Rémy Zaugg) darba "Schau, ich bin blind, Schau" ("Skaties, es esmu akls, skaties"). Ar šo mākslinieku Fūreru vieno senas draudzīgas attiecības. Fūreri Bāzeles muzejam dāvinājuši divdesmit četrus no viņu kolekcijā iekļautajiem Cauga darbiem. Pāris dzīvo Bāzelē un Juras kantonā.

Kas bija tas impulss, kas jūs pamudināja sākt kolekcionēt mākslu? Kā veidojās šī interese, un kāda bija jūsu pirmā tikšanās ar mākslu?

Es nezinu, vai interesi par kolekcionēšanu nosaka ģenētiska iedzimtība. Skolas laikos es aizrāvos ar Šveices pastmarkām; man patika viss šis šķirošanas un sēriju savākšanas process. Pirmais kontakts ar mākslu man izveidojās, pateicoties Bāzeles Mākslas muzejam, studiju gados. Taču izšķirošais impulss man bija iepazīšanās ar Dorisu un Jirgu Im-Oberstegiem, kuriem piederēja viena no skaistākajām mākslas kolekcijām Šveicē. Šodien viņu kolekcijas pērles, Pikaso, Šagāla, Javlenska un citu mākslinieku darbus, var apjūsmot Bāzeles Mākslas muzejā. Kad man bija 16, es šīs gleznas ieraudzīju Im-Oberstegu ģimenes mājā, Bāzeles centrā. Es nodomāju ‒ oho! Kādu dienu arī es gribētu izveidot tādu kolekciju...

Kad jūs nolēmāt tiešām ķerties pie savas kolekcijas veidošanas? Kā tā auga?

Iesākumā mēs ar sievu vienkārši pirkām gleznas savam četristabu dzīvoklim; tur bija Mimmo Paladīno, Mirjama Kāna, Stefans Balkenhols, Remī Caugs... Dzīvoklis ātri vien kļuva par mazu. 1989. gadā mēs nolēmām sākt iegādāties nozīmīgus darbus, kuru autori ir nozīmīgi mākslinieki. Pirmā bija 1980. gadā tapusi Rainera Fetinga glezna, ko mēs nopirkām Galerie Beyeler. Darbs savulaik rādīts mākslinieka pirmajā izstādē, Antonija D’Ofē galerijā Londonā, kur Fetings izpelnījās kritiķu ievērību kā viens no Junge Wilde, “jaunajiem mežoņiem”. Gleznas izmēri bija 210 x 160 cm, un mums mājās tai vienkārši nebija vietas... Tālāk mēs turpinājām iegādāties arvien jaunus darbus ‒ līdz iepazināmies ar Remī Caugu. Viņa tēma ir uztvere, un viņš ir konceptuāls mākslinieks. Sākotnēji tādas lietas mani īpaši neuzrunāja, taču pēc satikšanās ar Remī notika radikāls pavērsiens. Un tā mēs sākām kolekcionēt Cauga, Kavaras (On Kawara), Mepltorpa, Rufa (Thomas Ruff), Baldesari un citu mākslinieku darbus. Ideja bija savākt nevis simts gleznas no simts māksliniekiem, bet gan dažu rūpīgi izvēlētu mākslinieku darbu grupas. Katalogā pārstāvēti tikai sešpadsmit mākslinieki. Jauna vārda ienākšana mūsu kolekcijā ir process, kas bieži vien ilgst daudzus gadus. Mēs nekad nepērkam mākslu, paklausot savai iegribai. Teiksim, bija viens Sola Levita (Sol LeWitt) darbs, ko es gribēju iegādāties, taču pagāja vismaz pieci gadi iekams mēs to tiešām pievienojām savai kolekcijai. Šobrīd mēs tādā pašā veidā uzmanīgi sekojam Francam Gerčam (Franz Gertsch). Tam, ko viņš dara, ir diezgan ciešs sakars ar mūsu kolekciju. Tajā ir Roberta Mepltorpa “Patija Smita” un Endija Vorhola “Johanna”. Gerčs abas iemūžinājis kādās piecās gleznās. Un tā Franca Gerča ienākšana mūsu kolekcijā iznāk gluži organiska.

Kādu lomu jūsu kolekcijas veidošanā spēlē personīgi kontakti ‒ personīga pazīšanās ar mākslinieku? Vai māksla nāk vispirms un mākslinieks tikai pēc tam, vai otrādi?

Ar Stefanu Balkenholu mēs iepazināmies jau 1988. gadā. Mēs bijām starp pirmajiem šī mākslinieka darbu kolekcionētājiem Šveicē. Tas noveda pie draudzīgu attiecību izveidošanās. Taču mākslas darbs vienmēr nāk pa priekšu, bet attiecības ar mākslinieku ‒ pēc tam. Draudzība veidojas caur mākslu. Mūsu kolekcija ir veidota, pērkot darbus nevis Christie’s vai Sotheby’s, bet mākslas galerijās (lai gan vispār mēs esam iegādājušies mākslu arī šajos izsoļu namos). Tā dzimusi mūsu draudzība ar Tomasu Rufu, Piu Frīsu (Pia Fries) un it sevišķi Remī Caugu. Remī Caugs dzīvoja šeit, Bāzelē; mēs tikāmies vismaz reizi divos mēnešos un bieži sazvanījāmies. Remī Cauga dēļ es esmu izveidojis arī fondu.


Tomass Rufs (Thomas Ruff), Portrets (K. Hjūls) un Portrets (M. Grābers), 1998 un 1989.

Kādi ir kritēriji, ko jūs apsverat, izvēloties darbus savai kolekcijai? Kā jūs ar sievu Moniku pieņemat lēmumus?

Kritēriji ir diezgan vienkārši. Nozīmīgi nozīmīgu mākslinieku darbi. Nelaime tikai tāda, ka nav jau zināms, kuri ir nozīmīgi mākslinieki un kuri no viņu darbiem ir tie nozīmīgākie. To nepateiks neviens konsultants, par to jātiek skaidrībā pašam.  Manā gadījumā bija tā, ka es jau agrā jaunībā ieinteresējos par mākslas vēsturi un pamazām vien izrakos cauri attiecīgās literatūras kalnam. Es daudz lasu; tās ir grāmatas par visu, no Renesanses līdz impresionismam un konceptuālajai mākslai, un, pateicoties tam, ka dzīvoju Bāzelē, esmu redzējis neskaitāmus šedevrus  mesē ART Basel, Bāzeles Mākslas muzejā, Beielera fondā un privātās kolekcijās. Tā ir liela privilēģija ‒ dzīvot pilsētā, kur mākslas kolekcijas ir tādā līmenī. Mēs ar Moniku esam precējušies kopš 1985. gada; šo ceļu esam gājuši kopā, abi kopā iegādājoties daudzus mākslas darbus.

Kādiem 20. gadsimta mākslas periodiem un kādiem medijiem veltīta jūsu kolekcija? Cik tajā patlaban jau darbu un vai esat iecerējuši kolekciju vēl paplašināt? Vai tajā ir arī kādas jaunas pozīcijas?

Mēs esam sava laika bērni. Kolekcijā iekļauti darbi no 60. gadu beigām līdz mūsu dienām. 80. gados Žans Kristofs Ammans Bāzeles Kunsthallē rīkoja lieliskas izstādes, un mūsu kolekcija būtībā ir tajās gūto iespaidu blakusprodukts. Interesanti, ka šie sešpadsmit mākslinieki būtībā pieder pie trim dažādām paaudzēm. Mēs ar Moniku esam dzimuši 1955. un 1957. gadā. Viena kolekcijā pārstāvēto mākslinieku grupa varētu būt mūsu vecāki; pie tiem pieder Džons Baldesari, Endijs Vorhols, Ons Kavara, Sols Levits, Roberts Barijs. Šie mākslinieki dzimuši mazliet pirms vai pēc 1930. gada. Otrā grupa koncentrējas ap 1945. gadu. Pie tās pieder Remī Caugs, Lorenss Veiners, Roberts Mepltorps un Mirjama Kāna. Un tad ir mūsu paaudzes mākslinieku grupa, un daudzi no šiem cilvēkiem, protams, ir mūsu draugi ‒ piemēram, Stefans Balkenhols, Tomass Rufs, Pia Frīsa vai Žans Šarls Blē (Jean Charles Blais).

Kādām īpašībām jāpiemīt mākslas darbam vai kas tam jāizstaro, lai tas piesaistītu jūsu uzmanību? Ko jums nozīmē kvalitāte, un kā jūs to definētu?

Grūti definēt kvalitāti mākslā. Man liekas, drīzāk varētu teikt, ka ir zināma sajūta par piederību kādai grupai. Pozīcijas, ko mēs savā kolekcijā augstu vērtējam, pārstāv Cīrihes Galerie Mai 36 un Galerie Verna, kā arī Konrada Fišera galerija, galerija Kaess-Weiss vai Brūka Alekzandera galerija. Tas ir saistīts ar konkrētu estētiku, un tā tad arī ir tā sfēra, kurā tu darbojies. Ja es esmu baroka skapju entuziasts, mani būs grūti sajūsmināt ar Bauhaus mēbelēm. Šādā ziņā kvalitāti vienkārši nav iespējams definēt. Mākslā tā “izkopjama” salīdzinājuma ceļā ‒ muzejos, izstāžu zālēs un galerijās. Reizēm kolekcionāriem paveicas, un viņi iegādājas “īsto” mākslu.  Tieši tā noticis ar mums. Reizēm veiksme nav viņu pusē. Un tomēr svarīgi, pērkot mākslu, turēties pie saviem kritērijiem, lai kādā līmenī tas arī notiktu.

Ko mākslas kolekcionēšana nozīmē personīgi jums? Ko jums nozīmē strādāt ar mākslu un to novērtēt?

Man liekas, ka tā galu galā ir tā saucamā “jēga”. Daži mēģina jēgu atrast reliģijā, citi ‒ filozofijā. Domāju, ka jēgu var izjust arī estētiski, un tas, protams, ir iespējams ar mākslas darbu starpniecību. Un, ja tev pieder oriģināls, tu tam tuvojies pilnīgi citādi. Tev tas jānopērk, tev jāiztērē nauda, un tas liek tev labi apsvērt, vai tas tiešām ir darbs, kuru tu vēlies iegūt savā īpašumā. Kad tev mājās ir mākslas darbs, tas tik tiešām kļūst par daļu no tevis paša.

Iepazīšanās platformās tu vari apskatīt sejas un izlasīt biogrāfijas, bet sastapt cilvēku reālajā dzīvē vienmēr ir pavisam citādi. Ir kolekcionāri, kurus interesē kontakts ar mākslinieku, un ir kolekcionāri, kuri nevēlas nekādu kontaktu. Tas varbūt ir gandrīz kaut kas dvēselisks, jo jebkāds kontakts noved pie zināma reālisma; tev ir darīšana ar cilvēku nevis tikai ar mākslinieku. Reizēm šāda tikšanās ar mākslinieku var sagādāt arī diezgan lielu vilšanos. Reizēm tu esi viņu iztēlojies gluži citādu. Māksla un personība var būt tik tālu viena no otras. Šī iemesla dēļ mākslas kolekcionāri reizēm nevēlas iepazīties ar māksliniekiem. Man ir citādi. Man patīk veidot attiecības ar mākslinieku arī cilvēciskā līmenī. Man gan jāteic, ka visi mākslinieki, ar kuriem es esmu pazīstams, ir ļoti jauki cilvēki.

Vai ir kāds īpašs stāsts vai pieredzējums, kas jūs aizvedis pie kāda mākslas darba? Teiksim, stāsts par to, kā jūs darbu atklājāt vai kā satikāt mākslinieku?

Savu pirmo Stefana Balkenhola darbu mēs iegādājāmies Galerie Mai 36. Mēs zinājām, ka tur visus darbus vienmēr izpērk jau pirmās stundas laikā. Un tā 1988. gadā mēs ieradāmies galerijā jau ļoti savlaicīgi un jau pēc piecām minūtēm bijām tikuši skaidrībā, kuru darbu vēlamies pirkt. Mums pateica, ka tas jau ir rezervēts. Mēs bijām ļoti vīlušies, taču izvēlējāmies citu darbu. Un laika gaitā izrādījās, ka tas patiesībā ir daudz labāks. Vai, teiksim, Endijs Vorhols.  Es vienmēr biju jūsmojis par Franca Gerča portretu “Johanna”, un reiz kādā izstādē Lucernas Mākslas muzejā es pēkšņi ieraudzīju šo Johannas portretu, tikai Endija Vorhola gleznotu. Es nekavējoties zvanīju galeristam Bruno Bišofbergeram, un tā Gerča “Johanna” nonāca mūsu kolekcijā ‒ Vorhola “Johannas” veidolā.

Kā jūs kā privātkolekcionārs nonācāt pie lēmuma parādīt savu kolekciju publikai ‒ un kāpēc tagad?

Pēdējo divdesmit gadu laikā Bāzeles Mākslas muzejs tikai vienreiz izstādījis privātu kolekciju. Tas mums ir liels gods, bet tam ir arī zināms iemesls. Mēs esam nolēmuši ziedot visus savus divdesmit četrus Remī Cauga darbus Bāzeles Mākslas muzejam. Lai parādītu Caugu starptautiskā kontekstā, mēs vienojāmies, ka tiks izstādītas arī pārējās mūsu kolekcijas pozīcijas. Un tā rezultāts ir brīnišķīga izstāde, kurā skaidri redzams, ka Renē Caugs ir absolūti starptautiska līmeņa mākslinieks un vienā līmenī ar Solu Levitu, Onu Kavaru vai Džonu Baldesari.

Es esmu ievērojusi, ka starptautiskajās mākslas kolekcionāru aprindās ir salīdzinoši daudz profesionālu juristu vai cilvēku ar juristu izglītību. Kā jūs to izskaidrotu?

Mans advokāta, bet nu jau arī tiesneša darbs saistīts ar analīzi, ar sausiem juridiskiem formulējumiem un nepieciešamību iedziļināties spriedumos, kuriem ne vienmēr ir viegli izurbties cauri. Tā ir tā saucamā “juristvaloda”. Pats fakts, ka tu spēj saprast tamlīdzīgus tekstus, nebūt nepadara tevi par mākslas kolekcionāru. Taču, ja tev piemīt arī zināma estētiska izjūta, tad šīs divas īpašības iespējams labi apvienot. Es esmu diezgan pārliecināts, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi jurisprudences eksperti ir arī mākslas kolekcionāri. Un, protams, ienākumiem jābūt mazliet virs vidusmēra. Par sevi es varu ar tīru sirdsapziņu teikt, ka nepiederu pie lielākajiem pelnītājiem savā arodā; es gluži vienkārši agri sāku un pratu iegādāties daudzus mākslas darbus, ko mēs šodien vairs nevarētu atļauties.

Vai jūs no kādiem savas kolekcijas darbiem esat arī šķīrušies? Un kāpēc?

Kas ienācis mūsu kolekcijā, tas tur arī paliek. Mēs esam šķīrušies no ļoti nedaudziem darbiem, bet tas vienmēr bijis, lai iegūtu līdzekļus kaut kam citam. Tas nebija tāpēc, ka darbs mums vairs nepatiktu, bet gan tāpēc, ka mēs vēlējāmies tā vietā nopirkt kaut ko citu.

Kādi ir jūsu plāni attiecībā uz kolekcijas nākotni?

Mūsu kolekcijas pamatpozīcijas, protams, ir skaidri noformulētas. Tāpēc tagad aktuāli drīzāk atrast veidus, kā to papildināt ar zināmu domu, teiksim, iegādājoties kādu nozīmīgu Mapltorpa darbu vai kaut ko sevišķu no Baldesari, nekā radīt daudz jaunu pozīciju vai vispār pilnīgi citu kolekciju. Dāvinot Bāzeles Mākslas muzejam divdesmit četrus Remī Cauga darbus līdz ar Tomasa Rufa darbu, kas ar tiem saistīts, mēs esam iezīmējuši sev svarīgu atskaites punktu.
Par kolekcionāru kļūst uz visu mūžu. Manu pasaules skatījumu lielā mērā iespaidojusi mūsu vēsture, un mūsu kolekcijā Šveices māksla ieņem būtisku vietu. Īpaši šveiciešu klasiskais modernisms, tādi mākslinieki kā Kuno Amjē (Cuno Amiet), Ferdinands Holders vai Luijs Suters. Katrai zemei ir savi mākslinieki, un tas mani vienmēr fascinējis. Es zinu daudzus šveiciešu māksliniekus, kas jau ir aizsaulē un vairumam eiropiešu tā arī palikuši nezināmi. Es patlaban strādāju pie viena projekta. Kuno Amjē līdz ar Ferdinandu Hodleru ir viens no izcilākajiem šveiciešu māksliniekiem. Viņš piederēja pie mākslinieku grupējuma, ko sauca Die Brücke (“Tilts”); tā biedri bija arī Nolde, Kirhners, Pehšteins, Millers. Pirms kāda laika es iegādājos šī mākslinieka pēdējo pašportretu, bet pavisam nesen ‒ vienu no pirmajiem. Pavisam viņš sava mūža laikā uzgleznojis aptuveni 180 pašportretu. Mans mērķis būtu iegādāties pa vienam pašportretam no katriem desmit gadiem, no kādām piecām vai sešām desmitgadēm. Man ir divdesmit divus gadus vecā Amjē pašportrets un deviņdesmit divus gadus vecā Amjē pašportrets. Tos šķir septiņdesmit gadi, un es tagad tos novietošu līdzās. Brīnišķīgs tilts pār mākslinieka dzīvi.

Es vēl nezinu, kas tālākā nākotnē notiks ar mūsu kolekciju. Tādām domām es vēl jūtos pārāk jauns. Bet mēs jau visi, protams, zinām teicienu: Das letzte Hemd hat keine Taschen. “Pēdējam kreklam kabatu nav” ‒ kapā neko līdzi nepaņemsi.

Kādu padomu jūs kā pieredzējis kolekcionārs ar daudzu gadu pieredzi dotu iesācējam ‒ kādam, kurš vēl tikai vēlas sākt veidot mākslas kolekciju?

Sāksim ar to, ka šādam jaunam kolekcionāram vajadzētu aizpildīt anketu, atbildot uz daudziem jautājumiem, lai skaidri iezīmētos kaut kāda izvēlētā taka un mērķis. Viena lieta ir iegādāties darbu, kas sagādā prieku un ko patīkami redzēt mājās pie sienas; veidot kolekciju ir kaut kas pavisam cits. Būtiski ir nevis skatīties uz tirgu (kas varētu pieņemties vērtībā), bet saprast pašam savas paaudzes māksliniekus un, sadarbojoties vai sarunājoties ar galeristiem, mākslas ekspertiem un izstāžu rīkotājiem, noskaidrot, kādas varētu būt interesantākās pozīcijas. Būtiski ir saprast pozīcijas. Manuprāt, ja tu kaut ko pērc tikai tāpēc, ka citiem arī ir vai kāds tev to rekomendējis, tā ir liela kļūda. Jaunam kolekcionāram ļoti palīdz pieredzējuša konsultanta tēvišķais padoms, bet vecāki paliek vecāki arī šādā gadījumā. Tik un tā tev jāpieņem lēmums pašam; tev pašam jāsaprot, kas tev ir piemērotākais.

Ja kāds jauns cilvēks šodien nolemj sākt iegādāties mākslas darbus un pirmo reizi apmeklē mākslas mesi, vai iespaids no tā nav absolūti graujošs?

Tas ir pats sarežģītākais kritērijs. Tev jābūt spējīgam izdarīt pašam savus spriedumus. Es toreiz izdarīju pats savus spriedumus. Kur šim māksliniekam bijušas izstādes? Kādi kuratori par viņu interesējušies?

Vecajos laikos bija daudz vienkāršāk. Tie, kam izdevās izstādīties Bāzeles Kunsthallē, automātiski nonāca tālāk vēl divdesmit citās mākslas institūcijās. Šodien viss ir vairāk atkarīgs no nejaušības. Ikviens mākslinieks grib “izsisties”, nonākt mākslas tirgū, iekarot virsotni. Katrs grib uzvarēt šajās sacīkstēs... bet vairs nekādi nav iespējams saprast, kuram izdosies sasniegt finiša līniju. Šodien var notikt jebkas, un tas attiecas uz daudzām sistēmām. Man šobrīd sāk izskatīties, ka mēs varam nonākt arī pārsātinājuma situācijā. 50. gados māksla bija elitāra joma, bet 70. gados, līdz ar konceptuālo mākslu, aizsākās mākslas demokratizācijas centieni. To darīja tādi mākslinieki kā Boiss vai Lorenss Veiners, kuri iespieda lētas brošūras, un tad vēl grafikas metieni... Demokratizācija noveda pie situācijas, kad iespējams tiešām kļuva pilnīgi jebkas. Pateicoties šodienas robustajam mākslas tirgum, ikviens vēlas tikt tajā pārstāvēts, un tas var novest pie pārsātinājuma.

Tas ir kā futbolā, kur vienmēr notikuši pasaules čempionāti, bet FIFA izdomā arvien jaunus pasākumus skatītāju izklaidei. Tagad ir arī pasaules kauss sievietēm, Eiropas klubu līga, Nāciju līga, un tā tālāk. Spēļu translācija maksā arvien lielāku naudu. Tas var novest pie pārsātinājuma; cilvēki vairs negrib tērēt tik daudz naudas, un viss sāk atkārtoties. Un beigu galā futbols nevienu vairs neinteresē. Iespējams, ka kaut kas līdzīgs briest arī mākslas tirgū, jo pasaulē ir tik daudz mākslas, un cilvēki sāk domāt ‒ man tā visa jau ir par daudz. Un nekādas mākslas vēstures arī vairs nav. Īsi sakot ‒ un es, protams, pārspīlēju ‒ cilvēki paliek pie Endija Vorhola un ir gatavi maksāt par viņa darbiem 70 miljonus, bet jauns mākslinieks paliek nezināms... un viņš vai viņa nevienu neinteresē.


Zamlungs Fūrers (Sammlung Furer).

Jūs esat vairāku Šveices mākslas fondu direktoru valdes loceklis. Kā jūs izskaidrojat šo neticamo aktivitāti, šo šveiciešu kolekcionēšanas kaismi un tātad ‒ proporcionāli lielo kolekcionāru daudzumu?

Pie mums Šveicē proporcionāli vienmēr bijis ārkārtīgi daudz kolekcionāru. Tas nav tikai ekonomisku iemeslu dēļ (Šveice ir bagāta valsts), bet arī, pateicoties mūsu zemes mazajiem izmēriem. Šveiciešiem nākas atstāt savu valsti un doties uz lielām zemēm, tādām kā Vācija, Francija, Anglija, tagad arī Krievija, Ķīna un citas.  Aktīvi cenšoties saprast citas kultūras un citas pieejas mākslai, rodas iespēja iepazīties ar “skatu no malas”. Tas bieži vien ir labāk nekā “skats no iekšpuses”. Turklāt mums ir ļoti daudz visaugstākā līmeņa muzeju ar vislabāko ilustratīvo materiālu no visiem periodiem. Tas ir kā pinbolā, kur bumbiņas vienmēr ripo šurpu un turpu ‒ tas  vienmēr veicina jaunus, interesantus kontaktus un dod jaunu iedvesmu; no tā, savukārt, neapšaubāmi iegūst gan mākslas aina, gan kolekcionāru aprindas.

Jūs pats arī darbojaties kā mākslinieks. Kā jums radās šāda interese?

Pilnīgi skaidrs, ka manas radošās un iztēles spējas pārsniedz vidusmēru ‒ pietiek izlasīt visas tās puķainās frāzes šajā intervijā! Es šīs spējas lieku lietā, radot pats savu mākslu. Patiesībā es pie gleznošanas un linogriezumiem ķēros vēl pirms mākslas kolekcionēšanas. Es esmu simtprocentīgi drošs, ka tikai fakts, ka es pats ar to nodarbojos, devis man kaut kādu sapratni par mākslu un ļāvis izveidot šo kolekciju. Man ir sava darbnīca kopš divdesmit gadu vecuma; es esmu  kādu 800 gleznu un tūkstošiem zīmējumu autors, un līdz šai dienai man nav apnicis izkopt savas prasmes. Man vienmēr galvenais bijis attīstīt pašam savas idejas, un neviens, paskatoties uz manu darbu, neiedomāsies, ka tā ir kaut kāda Pikaso, Noldes vai Munka imitācija. Interesanti, ka daudzi mākslinieki paši arī veidojuši savas kolekcijas. Teiksim, Pikaso, bet arī Bāzelics un citi. Impresionistu laikā mākslinieki pirmie pasteidzās iegādāties savu kolēģu darbus (teiksim, postimpresionisti apjūsmoja, pirka un pat kolekcionēja Anrī Ruso gleznas).

Jums ir tik plašs interešu loks, jūs iesaistāties tik daudzās aktivitātēs, darbojaties komisijās, biedrībās un fondos. Kā jūs tiekat galā ar tik lielu slodzi?

To man bieži jautā. Vienkārši jābūt ļoti fokusētam un jākoncentrējas ‒ atkal un atkal. Un, protams, ir jau arī tā, ka visam savs laiks. Kaut kādus pienākumus tu uzņemies un pēc zināma laika atkal no tā attālinies.

Vai jums bez mākslas ir vēl citas kaislības?

Temperamenta ziņā es esmu ļoti aktīvs cilvēks. Kā advokāts es visu mūžu esmu ar lielu degsmi aizstāvējis darba ņēmēju intereses. Tas pats attiecas uz politiku (parlamentārieša statusā), arī izmēģinot spēkus tiesneša amatā kantona tiesā. Nekāds amatnieks no manis neiznāks, tik daudz nu ir skaidrs, bet mūsu mājai Jurā, teiksim, ir piecdesmit pieci logi. Es reizi gadā nomazgāju ikvienu no tiem, un man tas sagādā lielu patiku.

 Foto: Tobiass Dūrings (Tobias Dürring)

 

Irēna Gludovača
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  dziļurbums