Uzņēmēja, Mūziķu telpas dibinātāja: Uzskatu, ka Latvijā var piepildīt sapņus


Liene-Petersone. public. foto
Dibināt uzņēmumu jau studiju laikā, turklāt, esot bērniņa gaidībās – daudzi teiktu, ka tas ir nepiespējami un neprātīgi, taču uzņēmēja, vokālā trenere, uzņēmuma Mūziķu telpa dibinātāja un Biznesa augstskolas Turība studente Annija Oueijan ir pieradījusi, ka tas ir iespējams. Stāstot par savu uzņēmumu, viņa saka – vienkārši bija nepieciešama vieta mūzikas attīstībai, iedvesmai un mūziķu savstarpējai komunikācijai.

Jebkurā vecumā var un pat vajadzētu mācīties ko jaunu

Vienmēr esmu vēlējusies savu uzņēmumu un kaut ko līdzīgu nesen izveidotajai Mūziķu telpai. Šeit notiek meistarklases un kursi jaunajiem mūziķiem un dziedātājiem. Tāpat jebkurš, kuram sirdī mūzika, var īrēt telpu privātiem treniņiem, aprīkotu ar modernajām tehnoloģijām un mūzikas instrumentiem. Mūziķu telpā var apgūt arī klavierspēli, ģitāru pat iesācēja līmenī. Zinu cilvēkus, kuriem ir sapnis par vecumdienām mājā pie jūras ar flīģeli. Tas viss ir iespējams! Jebkurā vecumā var un pat vajadzētu mācīties ko jaunu.

Vienā brīdī viss saslēdzas

Uzņēmums tapa vēl studiju procesa laikā. Rudenī būšu trešajā kursā, bet jau pašlaik uz praktisko darbību vērstās studijas palīdzēja izveidot savu uzņēmumu. Mājasdarbos visu darīju sev – darbu saturu pielāgoju savam uzņēmumam, kura fiziski vēl nebija, visas idejas un plānus sastādīju tajā brīdī vien manos sapņos esošajam uzņēmumam.

Caur mājasdarbiem pati sevi spiedu darīt visu, lai uzņēmums no idejas materializētos. Visu veidoju pēc iespējas labāk, detalizētāk, viss bija manis pašas labā. Pati sevi ieliku situācijā, kurā biju spiesta strādāt pie uzņēmuma fiziskas atvēršanas. Savu vokālo studiju Annija vocals jau biju izveidojusi, un gadījās tā, ka telpa blakus studijai bija brīva. Jau zemapziņā man bija iecere šo telpu izmantot uzņēmuma vajadzībām, un vienā brīdī tas viss saslēdzās – studijas, uzņēmums, brīvā telpa, kas pārtapa Mūziķu telpā.

Klienti pasaka, ko vēlas

Visu, kas vajadzīgs manā uzņēmumā, uzzināju no saviem esošajiem klientiem, kuri apguva vokālās nodarbības. Klienti paši pateica, ko vēlas! Nebija tā, ka es izveidoju pakalpojumus un tad mēģināju tos pārdot. Pirms pieņēmu lēmumu dibināt uzņēmumu, izrēķināju, kādai jābūt pakalpojuma cenai, lai pēc iespējas ātrāk izietu pa nullēm un mēģināju saprast, vai tas viss tiešām darbosies. Izvērtējot visu uzņēmuma plānu un veiktos mājasdarbus, kampaņas, kas bija vēl tikai uz papīra un klientu aptaujas sapratu, ka to visu var realizēt. Uz brīdi, grūtniecības sākumā, ideju par uzņēmuma dibināšanu biju nolikusi malā, jo tas prasīja milzīgu enerģiju un radīja spriedzi. Turklāt tā kā vīrs ir angliski runājošs, viņš varēja man palīdzēt galvenokārt ar idejām vai remontdarbiem vai aparatūras pasūtīšanu no ārzemēm, kas, protams, bija liels atbalsts, tomēr visu papīru kārtošana un reģistrēšanas process gūlās uz maniem pleciem.

Jauno uzņēmēju likstas

Atradu grāmatvedi, juristu un devos dibināt SIA. Tomēr tas nenotika tik raiti, cik gribētos. Tā kā uzņēmums atradās Valsts nekustamo īpašumu (VNI) telpās, bija jāiesniedz viņu atļauja, ka piekrīt reģistrēt uzņēmumu. Taču izrādās, ka VNI šādas atļaujas izsniedz tikai tad, kad uzņēmums ir reģistrēts, bet bez šīs atļaujas taču nevar piereģistrēt! Nācās meklēt citu adresi, lai vēlāk atkal pārreģistrētu struktūrvienību uz patieso uzņēmuma darbības vietu, taču tā kā jaunā adrese bija Jelgavas rajonā, tas savukārt nozīmēja sadarbību ar citu Valsts ieņēmuma dienesta reģionālo daļu PVN reģistrācijai, uz ko arī bija jāgaida.

Protams arī reģistrācija nenoritēja bez problēmām, jaunās adreses īpašnieka atļaujā kadastra numuram bija norādīts nepareizi viens cipars, un visi dokumenti tika atsviesti atpakaļ. Jāsaka gan, ka sastapos ar atsaucību un laipnu attieksmi no šo iestāžu darbinieku puses, tomēr šis birokrātiskais process nebija no tiem īsākajiem. Vislielākā birokrātija sākās pēc uzņēmuma reģistrēšanas, jo Mūziķu Telpas studenti ir arī nepilngadīgas personas, tādēļ visiem līgumiem jābūt ar viņu vecākiem vai aizbildņiem, un tas ļoti paildzina visus procesus. Un protams, nevar nepieminēt arī vispārīgo datu aizsardzības regulu, kas uzliek vēl papildus darbu visu nepieciešamo dokumentu, reģistru un sistēmas izveidē.

Pašlaik saprotu, ka uzņēmumā vajag lietvedi, grāmatvedi ne tikai ārpakalpojumā, bet tikko esmu uzsākusi uzņēmējdarbību, neesmu vēl gatava valstij maksāt nodokļus par darbiniekiem. Ir tik daudz informācijas, ka nepieciešams algot speciālistus, kurš izskaidro, kas un kā ir jādara un visu saliek pa ‘’plauktiņiem’’. Nodokļu politika ir sarežģīta, un nodokļu apmērs - nesamērīgi liels. Tāpat redzu, ka nemaz tik viegli nav atrast profesionālus darbiniekus. Jā, varbūt viņi strādā savā jomā, bet ne visi ir labi speciālisti. Redzu, ka daudziem pietrūkst erudīcijas, precizitātes, interese pašam par savu jomu un vēlme darboties, atrast visu nepieciešamo informāciju.

Nebeidzamā enerģija

Es vienmēr esmu apbrīnojusi tos, kuri ir paveikuši tik daudz savā dzīvē, daudz vairāk kā es. Man patīk darīt to, ko es daru, un tad man pazūd laika izjūta. Es vienmēr jūtu ļoti lielu entuziasmu par to, ko es daru, un no tā arī smeļos enerģiju. Vienmēr ātrāk gribas pabeigt iesākto, bet, kad tas izdarīts, rodas jaunas idejas, kas aizrauj un atkal gribas kaut ko jaunu īstenot!

Man ir neizmērojama motivācija, kas velk uz priekšu pat tad, kad nevaru paiet. Man vienmēr ir bijis svarīgi darīt to, ko gribu darīt un esmu teikusi arī citiem - padari savu darbu par savu dzīvi! Uzskatu, ja katrs darītu to, kas patīk, Latvijā būtu daudz apmierinātāku cilvēku, kā arī profesionālāku speciālistu.

Bailes kā šķērslis ceļā uz sapņu īstenošanu

Esmu novērojusi, ka visbiežāk cilvēkus no savu ideju realizēšanas aptur bailes. Tās ir bailes izmēģināt ko jaunu, lēkt nezināmajā. Nereti kāds no malas kaut ko iesaka, piemēram, studijas vai darbu, kas nemaz nav piemērots konkrētajam cilvēkam. Mana pārliecība ir, ka katram ir sava vieta zem saules. Tāpēc nav jābaidās un nav pārmērīgi jāklausās citos. Citreiz kāda ideja šķiet tik nerealizējama, bet varbūt vajag domāt pa maziem solīšiem, nevis ķerties uzreiz visam klāt.

Ja es būtu zinājusi, ko no manis prasīs uzņēmējdarbības uzsākšana, turklāt grūtniecības laikā, es nebūtu sākusi. Jo vairāk zini, jo vairāk bail. Man nebija baiļu, jo īsti nezināju, ko tas viss nozīmē. Citreiz varbūt jānoliek malā tas, ko zini un jāatļaujas pasapņot - kā būs, kad ideja būs realizēta, cik liels prieks būs, kad tas būs izdarīts. Lai nav tā, ka visu mūžu esi sapņojis par kaut ko, bet neesi spēris nevienu soli, lai to īstenotu. Tā vietā strādājis kaut ko, kas pašam nemaz nepatīk, velti izšķērdējis savu laiku.

Savu vietu zem saules var atrast ikviens

Gadu esmu dzīvojusi Libānā, pēc tam nolēmām paskatīties, kā mums patiks Latvijā, padzīvosim kādu brīdi. Pašlaik dzīve šeit ir nokārtojusies. Vīrs strādā Šveices bankā ar arābu tirgu. Tā kā sirdī viņš ir mūziķis, tad ir atradis savu izpausmes veidu spēlējot grupā Baltinos. Grupa apvieno trīs Panamas, Libānas un Peru iedzīvotājus, kuriem visiem ir latviešu sievas. Manā sfērā ir daudz darba, vietas izaugsmei. Uzskatu, ka Latvijā var piepildīt sapņus. Man ir izdevies izdarīt visu, ko esmu vēlējusies, un zinu, ka daudz kas vēl ir priekšā.

Spēt sapņot un novērtēt mirkli

Pēc traģiska zaudējuma dzīve sapratu, ka man nav variantu - nauda ir vajadzīga, bija jādomā, ko darīt, kā iztikt. Citiem apstākļi spiež, bet viņi padodas. Man vienmēr palīdzēja tas, ka sapņoju un spēju izbaudīt mirkli. Ziemā iegāju slimnīcā, un izgāju laukā vēlā vasarā. Tikai pa slimnīcas logu vēroju sezonu maiņu. No mazākās lietas dabūt prieku iemācījos tieši slimnīcā. Kad iznācu laukā no slimnīcas, daba apkārt likās kas brīnumains. Tagad saprotu, ka skrienot mēs palaižam garām daudz nianšu. Ir vērts novērtēt katru sekundi, kas ir dota ar konkrēto cilvēku, konkrētā vietā. Tas motivē.

Autore: vokālā trenere, uzņēmuma Mūziķu telpa dibinātāja, Biznesa augstskolas Turība studente Annija Oueijan


 

Biznesa augstskola Turība
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

virtuves mēbeles