Dienvidosētija - cekistu "dāvana" Gruzijai

Osetīni Gruzijas teritorijā ieradās XVII gadsimtā, kad pa kalnu takām pāri Centrālajai Kaukāza grēdai no ziemeļiem cilvēki nāca darba meklējumos pie feodāļiem. Par cik šīs takas ir vairāk kā 3 000 metru augstumā, 9 mēnešus gadā pa tām pārvietoties nevar.

Vasarās vienmēr varēja atrast laukstrādnieka darbu Gruzijas pusē teritorijā, kura saucās (un saucas arī šodien) – Šidakartli. Šidakartli tulkojumā nozīmē – iekšējā Kartli, bet Kartli nozīmē – gruzīnu zeme. Oriģinālā Gruzija saucas Sakartvelo – zeme priekš gruzīniem. Gruzijas vēsturē šis rajons nekad nav saucies citādāk.

Tas ir fakts, ja runa ir par pirmspadomju laiku.

Osetīnu tautības cilvēki, kuri neatgriezās savā tēvzemē, bez problēmām iedzīvojās gan Gruzijas ekonomikā, gan politikā. Pirmo osetīnu skolu uzcēla gruzīnu misionāri ciemā, kura nosaukums ir Ozdoka, Gruzijā dzīvojošie osetīni pieņēma kristietību. Pirmā grāmata osetīnu valodā bija Daniela Conkadze tulkojums no gruzīnu valodas. Arī osetīnu alfabēts un rakstība tika radīta gruzīnu alfabēta grafikā, tā mācīšanā lieli nopelni ir gruzīnu akadēmiķim G.Ahvlediani.

Jaunākajā vēsturē šo rakstību aizvietoja ar kirilicu. Padomju laikā radās tēze, ka senos laikos – IX gs. osetīniem ir bijusi sava rakstība uz grieķu alfabeta pamata. Tacu tam nav vēsturisku pierādījumu , nav neviena teksta šajā rakstībā, nav atsauces vēsturiskos materiālos par šādas valodas esamību.

Par cik osetīni Gruzijā jau kļuva par minoritāti, 1907. gadā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisī atver pirmo osetīniešu skolu.

Gruzijas republikas neatkarības laikā – 1918.-1921.gg. – Gruzijas demokrātiskā valdība bija Tautas Padomes formā un šajā padomē 26 deputātu vietas bija atvēlētas mazākumtautībām: armēņiem – 10, azerbaidžāņiem – 4, abhāziem 3, krieviem – 2, osetīniem – 2, ebrejiem – 2 un vāciešiem – 2.

Padomju Krievijas dokumentos šajā laikā Gruzijas rajons Šidakartli jau tiek pieminēts kā Dienvidosētija. Interesanti, ka šajos gados Krievijā neeksistēja Ziemeļosētija, tad tā saucās Vladikaukāzas guberņa. Gruzijas osetīni saņēma "dāvanu" no Krievijas boļševikiem tāpēc, ka cīņā par varu osetīni bija viņu pusē.

Pēc Gruzijas neatkarības zaudēšanas 1921.gada 31.oktobrī Dienvidosētija oficiāli saņem Gruzijas autonomā apgabala statusu.

Interesanti, ka oficiāli par Dienvidosētijas administratīvo centru tiek nozīmēta pilsētiņa Chinvali, bet visas vadības iestādes darbojas Gruzijas pilsētā Gori. Tā laika dokumentos šis neparastais fakts tiek attaisnots ar demogrāfisko situāciju šai rajonā, jo politikas mērķis bija – salauzt gruzīnu tautības cilvēku pretestību. 1922.gadā Chinvali pilsētā dzīvoja 1436 gruzīni, 613 osetīni, 765 armēņi, 64 krievi un 1651 ebrejs. Tā lūk Gruzijas Šidakartli kļuva par Dienvidosētiju.

Šie fakti ir atrodami Arhīvos, tie apstiprinās Padomju Savienības komunistiskās partijas darboņu sarakstēs. Šidakartli tika nosaukta par Dienvidosētiju un saņēma autonomā apgabala tiesības, tajā ietilpa 40 gruzīnu ciematu ar apmēram 20 000 iedzīvotājiem un tikai 1 100 osetīnu tautības iedzīvotāju.

Pēc starptautisko tiesību standartiem autonomiju var iegūt tikai tā mazākumtautība, kura ir vietējā šajā teritorijā un laika gaitā ir iekļuvusi lielākas valsts administratīvajā teritorijā. Tacu Padomju Savienībā valdīja Komunistiskā partija un tā pati lēma, kas ir likumīgi un kas nav. Tai vajadzēja atzīmēt nopelnus un tā izveidoja Dienvidosētiju. Pēdējie notikumi parādīja, ka Dienvidosētija arī šodien īsteno Krievijas intereses.
Ap 1927.gadu pacēlās jautājums par divu Osētiju - Ziemeļosētiju ar galvaspilsētu Ordžonikidze un Dienvidosētiju ar galvaspuilsētu Chinvali – apvienošanu. Iniciātors bija Ziemeļosētijas Augstākā Padome un Dienvidosētijas Augstāka Padome ideju atbalstīja. Bet abām autonomijām bija jāapvienojas Gruzijas republikas teritorijā! Apvienošanās nenotika, jo abas teritorijas apvieno tikai nosaukums, tās šķir Centrālā Kaukāza visaugstākā daļa.

Rokas tunelis, kurš šodien var savienot abas teritorijas, tika rakts daudzus gadus un sāka darboties tikai XX gadsimta septiņdesmito gadu beigās. Šis tunelis savieno ne tikai Ziemeļosētiju ar Dienvidosētiju, bet savieno arī Krieviju ar Gruziju, pa to neatkarīgās Gruzijas teritorijā ienāca Krievijas bruņotie spēki uz saviem tankiem.
Vēstures scenāriji nemainās, Dienvidosētijas separātisti grib netkarību no Gruzijas, lai apvienotos ar Krievijas federāciju. Priekš tā ir jāaizmirst vēsture, jāpārraksta vēsture. Kas šajā situācijā jādara 30 000 gruzīniem, kuri dzīvo savā zemē? Gruzijai bez protesta jāzaudē savas zemes 4 500 kvadrātkilometri?

Bez šaubām, osetīniem ir tiesības dzīvot uz šīs zemes un izmantot visas tās pašas tiesības, kuras ir Gruzijas pilsoņiem. Bet atdalīšanās no Gruzijas ir nepieņemama. Un tas ir principiāli Gruzijas valstij, jo tā ir daudzu tautību valsts, tajā dzīvo vairāk kā 30 minoritātes un vismaz 3 no tām dzīvo kompakti. Arī gruzīni sastāv no daudzām etniskām grupām, kurām ir sava valoda vai dialekts. Gruziju nevar dalīt!

Izmantotie materiāli:
Grāmata "Osetinskij vopros" , rakstu krājums, izdevniecība "Kera", Tbilisi, 1994.g.
Gruzijas republikas Konstitūcija (1921.g. 21.februāris), 11. nodaļa
Keti Abuladzes raksts žurnālā "Amirani", Tbilisi, 2005.g. N.13
Fonda "Gruzija –atklāta sabiedrība" pētījums par konfliktiem Gruzijā, Tbilisi, 2005.g.

Sagatavoja NINO JAKOBIDZE
Starptautisko attiecību speciāliste
Latvijas gruzīnu biedrības „Samšoblo” priekšsēdētāja
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  kondicionieri