Recenzija_JĀ/NEatkarība-2019_Bulduru Izstāžu nams


public. foto
Bulduru Izstāžu namā 12. novembrī tika atklāta konkursa izstāde "JĀ/NEatkarība-2019", kura aplūkojama līdz 7. decembrim. Izstāde dalīta divās daļās – darbi aplūkojami arī Jūrmalas pilsētas domes vestibilā.

Latvijas valsts neatkarība ir emocionāli un simboliski ļoti piesātināts vārdu kopums. Par to jau līdz šim ir daudz kas pateikts, un tiklīdz kā mēs novirzāmies no sauso faktu kopuma par to, kurā gadā kāda impērija sabruka vai kuri uzvarēja kaujas, mēs nokļūstam dažādu ļoti personisku stāstu pasaulē. Cits Latvijas neatkarības aspekts ir tas, ka katru gadu par godu tai tiek svinēti valsts svētki. Valsts svētkus atzīmē ar oficiālu brīvdienu un sarkanu krāsu kalendārā. Augstas amatpersonas saka uzrunas, notiek koncerti un uguņošana, cilvēki pie apģērba piesprauž Latvijas karoga krāsas lentītes. Valsts svētki kā regulārs rituāls un nevis spontāna pulcēšanās neizbēgami kādam var radīt arī sajūtu, ka visa ir par daudz vai kaut kas tiek radīts mākslīgi, līdz ar to it kā attālinot mūs no dziļākas apjēgas par iegūtu un ikdienā noturamu brīvību.

Izstādes „JĀ/NEatkarība-2019” veidotāji atkārtoti mudina māksliniekus domāt par neatkarības tēmu, piedāvāt savu skatījumu uz to, kas tad īsti notiek ar Latvijas neatkarību šodien, vai tā ir spējusi transformēties arī kur tālāk. Iepazīstoties ar šīs izstādes ekspozīciju, man neizbēgami radās savi favorīti. Bija interesanti mēģināt saprast, kāpēc mans vērtējums tomēr atšķīrās no žūrijas pirmo vietu nominācijām, pie kurām, cik varēja nojaust iepazīstoties ar izstādē lasāmajām žūrijas pārdomām, visi bija nonākuši diezgan lielā vienprātībā. Secināju, ka tas varētu būt tāpēc, ka mani pārāk neuzrunā valstisku simbolu apspēlēšana mākslas darbos. Gribētos, lai mākslinieka darbs runātu pats caur sevi un jauniem simboliem, nevis caur jau esošajiem, mums labi zināmajiem. Šādas tēmas izstādē tas liekas jo īpašs izaicinājums. Pirmo divu vietu ieguvējas abas apspēlē Brīvības pieminekļa tēmu. Pirmās vietas ieguvējas Elizabetes Melbārzdes video darbu “100 bērni zīmē 100 Mildas Latvijas simtgadei” veido stāsts par 100 skolēnu zīmējumiem, kuros uzzīmēts Brīvības pieminekļa Mildas tēls, bet otrās vietas ieguvēja Anete Grīnberga savā videodarbā „ Pieminot, atceroties” apspēlē to pašu Kārļa Zāles pieminekli, tikai apakšējo daļu, liekot ar asprātīgi izmantotas montāžas un skaņas palīdzību atdzīvoties zirgiem un jātniekiem. Spēcīgāk uz mani iedarbojās trešās vietas ieguvēja Viktora Kozera darbs “Aizbraucu uz UK pēc krējuma”, ļaujot aizdomāties vēlreiz par mūsu valsts iedzīvotāju skaita sarukšanu dažādu neatrisinātu ekonomisko un sociālo problēmu dēļ. Tam līdzīgs savā noskaņā liekas Ata Jurgenovska darbs “Vakars uz ezera”, kur starp plītsriņķiem vientuļi peld maza metāla zivtiņa. Vadima Jēgera darbos uzmanību pievērsa nosaukumi: “Neatkarība – spēja risināt problēmas un jautājumus uz sava rēķina…”, „“Neatkarība – savas uzvedības brīva izvēle”. Tāpat likās interesanti, ka viens no skulpturālā mākslas darba izejmateriāliem ir maize. Otrajā ekspozīcijas daļā, kas atrodas Jūrmalas domes telpās, uzrunāja Gitas Palmas darbs “Tas dzeltenais”, kurā tiek apspēlēta dzeltenā autobusu krāsa, kas šķietami apstaro visu apkārtni. Un patiesi, kādreiz, “Ikarus” autobusu laikā, starp braucamo un dzelteno bija liekama vienādības zīme. Bet, sākoties eiroremontiskai modernizācijai, vecos dzeltenos autobusus aizstāja ar jaunākiem modeļiem.

Nezinot neko vairāk par izstādes konkursā iesūtītajiem un atsijātajiem darbiem (kopumā konkursam tika iesniegti 96 pieteikumi, bet izstādīti 59 darbi), rodas iespaids, ka latviešu mākslinieki lielākā vai mazākā domas dziļuma amplitūdā ir spējuši veiksmīgi definēt to, kas ir neatkarība. Lasot žūrijas vērtējumus gan atklājas, ka bijuši iesniegti arī „darbi, kuri piedalās konkursā piedalīšanās pēc”, „vizuālas neveiksmes”, „klišejiskas domas”. Īpaši ironisks ir Egils Mednis, sniedzot 5 padomus/ieteikumus par to, kādus darbus tomēr nevajadzētu iesniegt, no kuriem visvairāk smaidu izraisīja ieteikums: „Nenest šeit bezsatura ainaviņas!”.

Izstāde kopumā ļauj noķert “māju sajūtu”, jo labākie darbi norāda skatītājam uz to, kas ir sastopams tikai dzīvojot šeit, Latvijā. Tas nav vēstījums par to cik viss ir labi, jo latvietim tā domāt nav raksturīgi. Bet tas nav arī vēstījums par to, cik viss ir slikti. Protams, ir dažādi jautājumi un problēmas, un naudas nekad nav bijis pietiekami daudz, taču mums ir mūsu mazais zemes pleķītis, uz kura (vai kā mākslinieces Lauras Feldbergas gadījumā – zem kura) var dejot, dziedāt, aust, kalt, grebt, zāģēt, kausēt, vīt auklas, cept maizi, peldēt, sēņot, radīt mākslu un šādi darbojoties, tad arī kopā sagaidīt jaunu neatkarības gadadienu.

 

Latvijas Mākslas akadēmija
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  dziļurbums