Skolas direktore: Pedagogiem ir reāla iespēja mainīt pasauli!


Gunta Lāce public. foto
Jaunā valdība uzsver, ka tiks turpināts darbs pie Izglītības un zinātnes ministrijas pilnveidotā vispārējās pamatizglītības mācību satura un mācīšanās pieejas, kas paredz skolēnos attīstīt 21. gadsimtā nepieciešamās kompetences. Runājot par jauno mācību saturu, Limbažu novada ģimnāzijas direktore, pedagoģe Gunta Lāce uzsver, ka reforma nav revolūcija, bet gan loģisks nākamais attīstības solis. Viņa uzsver, ka jaunā satura panākumi lielā mērā būs atkarīgi no pedagogiem, jo realitātē pārmaiņas notiek katrā klasē. Vērtējot pedagoga profesiju, G.Lāce saka – tā ir lieliska profesija, jo pedagogiem ir reāla iespēja mainīt pasauli.

Jāvērtē arī pievienoto vērtību, ko sniedz skola

Runājot par izmaiņām izglītības jomā, bieži tiek skarts arī mazo skolu jautājums. Es aicinātu katru mazo skolu vērtēt atsevišķi, ņemot vērā dažādus aspektus, ne tikai skolēnu skaitu. Latvijā nav tik daudz mazo skolu, lai katrai nevarētu veltīt atsevišķu uzmanību un izvērtēt tās darbību. Būtisks ir ne tikai formāls vērtējums pēc absolventu skaita un sasniegumiem, bet arī pievienotā vērtība, ko sniedz skola. Ar pievienoto vērtību tiek saprastas zināšanas un izpratne par lietu kārtību un pasauli – par to, kas notiek ārpus skolas, pilsētas un valsts. Tā ir izpratne par sociālajiem procesiem un daudz ko citu. Un šeit ir jautājums, cik ļoti katra skola spēj un ir gatava sniegt šo izpratni par pasauli. Protams, ir jāņem vērā, ka skola nav sociālās palīdzības uzņēmums. Faktiski, spēja parādīt skolēniem, ka var būt arī citādāk, iemācīt vērtēt, salīdzināt un sajust, ka pasaule nebeidzas aiz skolas stūra – tas arī ir lielākais mazo skolu izaicinājums.

Mazo skolu izaicinājumi un priekšrocības

Ir virkne mazo skolu, kuras to spēj, nereti pat labāk, nekā lielās galvaspilsētas skolas. Viens no piemēriem ir Pāles pamatskola, kuras audzēkņiem, pateicoties direktores uzņēmībai un aktivitātei, ir iespēja redzēt pasauli, piedaloties Erasmus un citos projektos. Pie mums, Limbažu novada ģimnāzijā, šobrīd mācās 282 skolēni, par 30 bērniem vairāk nekā pērn. Grūti pateikt, vai esam liela vai maza skola, atkarīgs, ar ko salīdzina. Vadot šīs skolas darbu, cenšos likt lietā to pieredzi un zināšanas, ko esmu guvusi gan ārvalstīs, gan lielajās skolās, un redzu, cik ļoti bērniem tas ir nepieciešams.

Latvijā ir ļoti daudz gudru jauniešu, taču reizēm šķiet, ka mēs cenšamies viņus koncentrēt dažās skolās. Nereti pat izskan apgalvojums, ka bērniem ir jāiet uz lielajām skolām, lai izjustu konkurenci. Īsti negribētu tam piekrist, jo konkurence nav īstais vārds, drīzāk tās nereti ir lielākas iespējas gūt pasaules redzējumu. Bet, kā jau minēju, tas ir iespējams arī mazās skolās. To aizstāvībai jāsaka, ka mazo skolu pluss ir cilvēcība – mazā skolā ikviens bērns ir pamanīts un mūsdienās tā ir katra skolēna pamatvajadzība.

Ievest pasauli klasē

Tas, vai bērns iegūs pasaules redzējumu un izpratni par daudzām lietām ārpus mācību programmas, lielā mērā ir atkarīgs arī no katra pedagoga. Tas ir izaicinājums skolotājam – atrast veidus, iespējas un jā, arī finansējumu, lai bērni varētu piedalīties kādā projektā un gūt papildus pieredzi. Tas nozīmē, ka skolotājam ir ne tikai jāpazīst pasaule pašam, bet arī jāspēj to ievest klasē un jāredz tālāk par savu grāmatu. Par laimi jāsaka, ka absolūtais vairākums skolotāju Latvijā to vēlas darīt un ļoti cenšas.

Jāņem vērā, ka nav tāda vidējā aritmētiskā skolotāja. Ir ļoti daudzi pedagogi, kuri paši ir ieinteresēti procesos un lietās, kas notiek apkārt, kuri daudz strādā pie sevis pilnveidošanas, lasa kvalitatīvu literatūru u.tml., ko nodod tālāk arī saviem skolēniem. Zinu, ka daudzi manas skolas skolotāji regulāri atrod laiku un iespējas arī ceļošanai, kas paplašina redzesloku un sniedz jaunus iespaidus. Iespējams, kāds teiks, ka skolotājiem nav iespēju ceļot, bet gribētos teikt, lai gan skolotāji nav paši bagātākie cilvēki, nav arī paši nabadzīgākie. Mīts par skolotāju kā par ļoti trūcīgu cilvēku pamazām izplēn. Salīdzinājumam varu minēt dienestu bruņotajos spēkos – tādu karjeru apsver arī mūsu absolventi, alga tāda pati kā skolotājam, tikai mums nav naktī jāguļ mežā, jālec aukstā āliņģī vai jāriskē ar dzīvību. Es nebūt nesaku, ka skolotāji saņem pietiekami, daudzviet mazajās skolās atalgojums joprojām ir zems, jo samaksa veidojas no tā, cik pilnas klases priekšā stāv skolotājs. Tāpēc arī es aizvien biežāk domāju, ka virknē skolu risinājums varētu būt klases, kurās mācās dažāda vecuma bērni, piemēram, divu vecumu apvienotās klases.

Skolotāji patiesi vēlas, lai ikviens skolēns būtu zinošs

Kā jau minēju, nav vidējā skolotāja, piemēram, jaunie skolotāji, kuri ienāk skolās pēc studijām, ienes savas vēsmas. Ir grūti novilkt robežu – jauns vai ne tik jauns skolotājs, bet pieņemsim, ka jauns skolotājs ir tāds, kurš vēl nav sasniedzis 30 gadu slieksni. Mūsu skolā viena piektā daļa ir jaunu skolotāju, un mani novērojumi liecina, ka viņi ir pragmatiskāki. Viņi vēlas saņemt konkrētus uzdevumus, kurus pēc tam ļoti labi paveic. Tāpat viņi ir ļoti principiāli, un, lai gan nepazīstu nevienu, kurš būtu gatavs strādāt tikai ideālu vārdā, viņi visi ir lieli ideālisti. Skolotāji patiesi vēlas, lai ikviens skolēns būtu zinošs un maksimāli attīstītu savas spējas. Vēl esmu pamanījusi, ka jaunie skolotāji skolēniem uztic lielāku atbildību, viņi paļaujas uz jauniešu spējām. Personīgi man un daudziem manas paaudzes skolotājiem joprojām gribas daudz ko izdarīt skolēna vietā. Man gribētos teikt, ka pedagogi ir ļoti ieinteresēta tauta – lielākā daļa ir ļoti gaiši un gudri cilvēkiem, kuriem ik pa laikam nepieciešama intelektuālā bauda.

No pedagoga ir atkarīgs ļoti daudz – savas skolotājas gaitas sāku pirms 25 gadiem, un visu šo laiku esmu jutusies kā vienīgā atbildīgā par to, kas notiek manā klasē. Esmu jutusi atbildību un brīvību vienlaicīgi. Un ziniet, neviens šo gadu laikā man nav pārmetis par to, kā es mācu matemātiku. Valsts nosaka standartu, kas jāsasniedz, bet ceļu līdz šiem standartiem veido skolotājs. Metodes, veids, stundu plāns – tā ir mana atbildība un arī brīvība.

Lieliska profesija

Lai gan bērnībā vēlējos būt ārste vai žurnāliste, dzīvē tomēr izvēlējos ģenētiski noteikto pedagoga profesiju. Pedagoģija ir manas ģimenes ceļš – mācoties skolā, redzēju, kā matemātiku māca mana mamma, kādas ir viņas attiecības ar skolēniem. Redzēju, ka maniem vecākiem patīk šī profesija, un saskatīju arī sevī vēlmi to darīt. Patiesībā manā ģimenē ir tik daudz skolotāju, ka parasta radu sanākšana līdzinās pedagoģiskās padomes sēdei. Nav vienotas formulas, pēc kuras saprast, vai cilvēks ir piemērots pedagoga darbam. Ir jāpajautā sev, vai esi gatavs uzņemties atbildību un kļūt par piemēru, jo arī pašam skolotājam ir jābūt ieinteresētam, precīzam, jāspēj turēt solījumi, tikai tad to var prasīt no bērniem.

Ir grūti iedomāties citu tikpat atbildīgu darbu, kāds ir pedagogiem, tajā pašā laikā manā darbā nav mīļāku brīžu par tiem, kad stāvu klases priekšā. Mums, pedagogiem, ir reāla iespēja mainīt pasauli, ieliekot to labāko katrā bērnā. Tā ir lieliska profesija. Un tieši no skolotājiem lielā mērā ir atkarīgi arī jaunā mācību satura panākumi, jo pedagogiem būs jāizlemj, vai iet līdzi laikam un pilnveidoties vai arī turpināt dzīvot pa vecam. Jaunais standarts nenozīmē, ka visi strādās pa jaunam. Es atbalstu reformu, tajā pašā laikā neesmu utopiska.

 

Autore: Limbažu novada ģimnāzijas direktore, pedagoģe Gunta Lāce

Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  Kafijas automātu remonts  granulu katli