Ko nozīmē atdalīties, lai "psiholoģiski pieaugtu"?

Raksts būs veltīts tādai tēmai kā līdzatkarība attiecībās. Tā netiek uzskatīta par psihisku traucējumu, bet gan par psihes attīstības krīzi, kuru psihe cenšas pabeigt pie pirmās iespējas jau pieaugušā vecumā.

“Kas ir līdzatkarīgas attiecības? Kā tās veidojas? Kādas grūtības tās nes sev līdzi? Kā sevi pasargāt no iekrišanas līdzatkarīgu attiecību tīklos? Visus šos jautājumus esmu uzdevusi sev pati, jo būtībā 98% no sabiedrības skar šis jautājums, tādēļ ka līdzatkarīgas attiecības ir mūsu kultūras sastāvdaļa, kura no paaudzes paaudzē tiek nodota caur mūsu ģimenes audzināšanas metodēm un savstarpējām attiecībām ģimenē,” stāsta veselības centra “Vivendi” klīniskā psiholoģe Viktorija Zariņa.

Līdzatkarība veidojas kā sekas nepabeigtam bērna psiholoģiskās atdalīšanās procesam bērnībā (aptuveni līdz 12 gadu vecumam). Lai bērns veiksmīgi “psiholoģiski piedzimtu”, ir nepieciešams, lai bērna dzīves pirmajās 24 h starp māti un bērnu, kā arī starp tēvu un bērnu izveidotos saikne (bērns tiek ņemts rokās, glāstīts, mīļots). Ja saiknes izveidošanās šajā laikā ir traucēta, ir iespējams saikni izveidot arī vēlāk, taču tas prasīs vairāk laika un enerģijas no vecāku puses. Galvenā doma ir – ka sākotnēji, kad bērns ir mazs, vecākiem ir veiksmīgi jāpievienojas bērnam, apmierinot bērna fiziskās un emocionālās vajadzības, un līdz bērna 6 gadu vecumam pakāpeniski jāatvienojas, dodot viņam lielāku patstāvību, lai turpinātos bērna psiholoģisko izmēģinājumu fāze, kur bērns eksperimentē ar tuvību un attālumu attiecībās ar vecākiem, bez grūtībām virzoties uz priekšu un atpakaļ. Tas nozīmē, ka bērns bez sarežģījumiem saņem uzmanību no vecāku puses, kad izrāda tādu nepieciešamību, un var novērsties no vecāku uzmanības bez pārmetumiem un prasībām no vecāku puses, droši attālinoties no vecākiem citā virzienā.

Ja šajā procesā rodas grūtības ar vecāku pievienošanos vai atvienošanos, rezultātā veidojas līdzatkarības fenomens. Grūtības varētu radīt vecāku trauksme no savienošanās ar bērnu (var rasties izjūta, ka bērna vajadzības pilnībā pārņems vecākus tā, ka nepaliks vieta viņu pašu vajadzību apmierināšanai) vai arī, ja pievienošanās ir izdevusies veiksmīgi, var parādīties trauksme atdalīšanās stadijā, kur vecākiem var rasties izjūta, ka bērns viņus pametīs, tādēļ bieži vien vecāki translē bērniem pretrunīgus vēstījumus, kuri traucē bērna normālai attīstībai. Var gadīties, ka grūtības rodas abos iepriekš minētajos posmos. Kad bērns emocionāli atdalās no savas ģimenes, pirmos pāris gadus ļoti būtisks ir vecāku atbalsts un emocionālā klātesamība, lai bērns neieslīgtu emocionālā līdzatkarībā. Tas nozīmē ļaut bērnam eksperimentēt, piedzīvot dažādas situācijas un spēt uzklausīt bez pārlieku liela satraukuma, atbalstīt, kad tas nepieciešams.

Ja bērnībā šis process nav noritējis pietiekami veiksmīgi, pastāv liels risks, ka cilvēkam būs vēlme pieaugušo attiecībās uzņemties nesamērīgi lielas rūpēs par otra personīgajām vajadzībām. Piemēram, vīrs uzņemas darboties ar finansēm, sieva gādā par saimniecību mājās, taču visu darbību pamatā ir trauksme, ka pretējā gadījumā otrs partneris var pamest vai vilties, un šī trauksme bloķē paust savas patiesās jūtas. Un cita situācija – abi partneri ir spējīgi parūpēties paši par sevi pilnā apmērā, taču dala pienākumus, par tiem iepriekš vienojoties, – šo attiecību formu sauc par sadarbību, un tādā veidā tiek veidotas savstarpēji atkarīgas attiecības, kas ir pretējas līdzatkarīgām attiecībām.

Kā jau iepriekš minēju, viena no līdzatkarības izpausmēm ir grūtības izjust un paust savas emocijas. Vienīgais, ko līdzatkarīgais reizēm sev ļauj izpaust, ir „kašķīgās” emocijas, kuru laikā viņš savas emocijas izreaģē, vainojot citus cilvēkus sev apkārt. Tas līdzatkarīgajam palīdz nomaskēt dziļākus un patiesākus pārdzīvojumus. Līdzatkarīgie ļoti maz zina par savām jūtām. Mēs kopumā sabiedrībā pārspīlējam mūsu racionālā prāta funkcijas un faktiski ignorējam mūsu emociju funkcijas. Mūsu emocijas ir mūsu iekšējie orientieri, kas mums parāda, kas mums ir svarīgs un nozīmīgs, lai veiksmīgi pieņemtu lēmumus savā dzīvē. Pastāv piecas pamatemocijas:

1. Dusmas – dabiska reakcija, kad jūsu pamatvajadzības vai vēlmes nav apmierinātas. Cilvēki var neļaut sev izpaust dusmu emocijas vai baidīties tās izpaust.

2. Bailes – dabiska reakcija, kad apzināmies fiziskas vai emocionālas briesmas. Cilvēki var neļaut sev izjust bailes, baidoties zaudēt spriestspēju. Cilvēki var izmantot bailes, lai maskētu dusmas.

3. Skumjas – dabiska reakcijas uz cilvēka, lietas vai attiecību (reālu vai iedomātu) zaudējumu. Tā ir svarīga atteikšanās daļa no tā, kam cilvēks ir pieķēries.

4. Satraukums – dabiska reakcija, kad cilvēks sagaida kaut ko patīkamu, nezināmu vai izaicinošu. Bailes un satraukums ir cieši saistīti savā starpā. Dažiem bērniem ir bijis liegts izpaust satraukumu.

5. Laime vai prieks – dabiska apmierinājuma reakcija, kad cilvēks saņem kāroto, nepieciešamo vai efektīvi kaut ko realizē. Daudzi cilvēki nezina, ka var būt efektīvi un laimīgi.

Ciešanas parasti ir slēptas bailes vai dusmas, kuras cilvēks neļauj sev izjust. Ir svarīgi pareizi atpazīt savas emocijas un iemācīties tās izmantot kā informācijas avotu lēmumu pieņemšanā. Emocijas un jūtas ir dabiska un normāla reakcija uz cilvēka pārdzīvojumiem. Bez savu emociju pilnīgas apzināšanās cilvēki zaudē spēju patiesi un dziļi izjust savu dzīvi.

Līdzatkarības grūtības pieaugušā vecumā var radīt ilgstošas grūtības ģimenes attiecībās, darba jomā (kā viens no izdegšanas sindroma cēloņiem) un daudzās citās dzīves jomās. Tas kopumā pazemina labklājības līmeni ikdienā, rada paaugstinātu stresu un ciešanas. Šajā gadījumā viens no risinājumiem var būt lēmums par palīdzības meklēšanu pie speciālistiem: psihologa vai psihoterapeita.

Klīniskā psiholoģe Viktorija Zariņa apgalvo: “Terapijas galvenais uzdevums būs izstrādāt nepabeigtās savienošanās un atdalīšanās stadijas. Atveseļošanās process būs veiksmīgs, ja klientam būs vēlme mainīties, drosme aplūkot savu dzīvi citādākā gaismā un gatavība lūgt palīdzību. Terapijas procesā būs nepieciešams nodibināt līdzvērtīgas, uzticēšanās pilnas attiecības, kur klients būs gatavs strādāt patstāvīgi un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, mācīsies no jauna just savas emocijas, apzināsies savas vajadzības un mācīsies tās apmierināt.”

Materiāls sagatavots pēc: Берри Уайнхолд, Дженей Уайнхолд (2002) “Освобождение от созависимости”.

Konsultēja: veselības centra “Vivendi” klīniskā psiholoģe Viktorija Zariņa
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



Arhīvs

oktobris 2019
P O T C P S Sv
1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 1920
21222324252627
28293031   

Aktuālās ziņas

mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  Kafijas automātu remonts