Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā Ēcis pret Latviju


foto;rusburo.ru
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa) ir pasludinājusi spriedumu lietā Ēcis pret Latviju, ar piecām balsīm pret divām secinot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 14. panta, skatot to kopsakarā ar 8. pantu pārkāpums.

Savā 2009. gada 20. aprīļa iesniegumā Tiesai iesniedzējs Mārtiņš Ēcis, atsaucoties uz Konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums), skatot to kopsakarā ar Konvencijas 8. pantu (tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību), sūdzējās, ka viņam, izciešot par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu piespriesto cietumsodu slēgta tipa cietumā, netika atļauts īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi sakarā ar tuva radinieka nāvi. Iesniedzējs savu situāciju salīdzināja ar sievietēm, kuras, notiesātas par tāda paša smaguma nozieguma izdarīšanu, soda izciešanu automātiski uzsāk daļēji slēgta tipa cietumā un tādējādi varētu saņemt atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi.

Tiesa vispirms noraidīja valdības izvirzīto argumentu par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai, jo iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, vēršoties ar individuālo sūdzību Satversmes tiesā. Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs Satversmes tiesā bija vērsies trīs reizes, savu pēdējo sūdzību pamatojot ar tiem pašiem argumentiem, kurus viņš vēlāk izmantoja, formulējot savu pieteikumu Tiesā. Tiesa uzskatīja, ka Satversmes tiesa savā motivācijā atteikt izskatīt iesniedzēja individuālo sūdzību nepietiekamā juridiskā pamatojuma dēļ zināmā mērā jau bija paudusi attieksmi arī pret pašu sūdzības būtību.

Izskatot sūdzības būtību, Tiesa, atsaucoties uz tās iepriekšējo judikatūru, vispirms secināja, ka jautājumi, kas ir saistīti ar atļauju saņemšanu notiesātajām personām apmeklēt tuvu radinieku bēres, ietilpst ar Konvencijas 8. pantu aizsargāto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību tvērumā. Tāpat Tiesa secināja, ka iesniedzēja sūdzība ietilpst Konvencijas 14. panta tvērumā, kas aizliedz diskrimināciju uz identificējamu un objektīvu pazīmju pamata, jo viņš sūdzējās par atšķirīgu tiesību apjomu, kas balstījās uz notiesāto personu dzimumu.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību no diskriminācijas aizlieguma viedokļa, Tiesa vispirms analizēja, vai viņš atradās salīdzināmā situācijā ar notiesātajām sievietēm. Tiesa nepiekrita valdības viedoklim, ka dažādu dzimumu notiesātās personas ir divas atšķirīgas un tādēļ savstarpēji nesalīdzināmas grupas. Tā atzīmēja, ka šajā lietā jautājums ir par attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kuri ir notiesāti par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, proti, pret personām, kas ir izdarījušas tādu pašu vai salīdzināmu noziedzīgu nodarījumu un par to ir notiesātas ar brīvības atņemšanu. Savukārt konkrētās sūdzības būtība ir saistīta ar veidu, kādā piemērojamais soda režīms ietekmē notiesāto tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, it īpaši attiecībā uz iespējām īslaicīgi atstāt cietumu sakarā ar tuva radinieka nāvi, un šis jautājums ir vienlīdz svarīgs visām notiesātajām personām. Līdz ar to Tiesas ieskatā, ņemot vērā iesniedzēja sūdzības tvērumu, viņš atradās vienādā situācijā ar sievietēm, kuras ir notiesātas par tādu pašu vai līdzīgu noziedzīgu nodarījumu.

Tiesa tālāk vērtēja, vai Latvijas Sodu izpildes kodeksā ietvertā atšķirīgā attieksme pret notiesātajām sievietēm un notiesātajiem vīriešiem ir objektīvi attaisnojama. Tā atzīmēja, ka starptautiskie un reģionālie Eiropas standarti atzīst notiesāto sieviešu specifiskās vajadzības un uzsver nepieciešamību tās nodrošināt. Pievēršoties Latvijas sodu izpildes sistēmai, Tiesa atzīmēja, ka tā balstās uz trīs cietumu tipiem un trīs dažādiem režīmiem katrā no šiem cietumiem. Tādējādi par smagu vai sevišķi smagu noziegumu notiesāts vīrietis, kas izcieš sodu slēgta tipa cietumā, neatkarīgi no soda režīma veida, nevarētu lūgt atļauju īslaicīgi atstāt cietumu, savukārt jebkura par analoģisku noziedzīgu nodarījumu notiesāta sieviete varētu lūgt šādu atļauju, jo viņa sodu izciestu daļēji slēgta tipa cietumā. Tiesa nepiekrita valdības argumentam, ka soda izpildes sistēmas organizatorisko atšķirību nosaka jau iepriekš minētās specifiskās notiesāto sieviešu vajadzības, kā arī dažādie un nesalīdzināmie riski katrā no abu dzimumu notiesāto grupām. Tiesa uzskatīja, ka tai nebija iesniegta pietiekami pārliecinoša statistika par disciplīnas ievērošanu notiesāto sieviešu un vīriešu grupās brīvības atņemšanas vietās, it īpaši attiecībā uz personām, kas notiesātas par smagiem un sevišķi smagiem ar vardarbību saistītiem noziegumiem. Taču kā norādīja Tiesa, pat ja šāda statistika tai būtu iesniegta, ar to nepietiktu, lai attaisnotu atšķirīgo attieksmi, jo iesniedzēja gadījumā viņa lūgums netika individuāli izvērtēts. Tiesa arī atsaucās uz Eiropas Spīdzināšanas izskaušanas komitejas pausto kritiku par brīvības atņemšanas soda progresīvo izpildi Latvijā, kurā visiem notiesātajiem noteikts piespriestā brīvības atņemšanas soda termiņš ir jāizcieš zemākajā (ierobežojošākajā) režīma pakāpē, jo Tiesas ieskatā ar drošību un cietuma režīmu saistītie jautājumi ir jāizlemj konkrētā cietuma administrācijai, ņemot vērā profesionālus un objektīvus kritērijus no vienas puses, un notiesāto personu individuālo izvērtējumu – no otras puses.

Lai gan Tiesa piekrita valdības viedoklim, ka nav nepieciešams attiecībā uz notiesātajām sievietēm piemērot ierobežojošāku cietuma režīmu nekā tas ir objektīvi nepieciešams, taču Tiesas ieskatā šis princips tādā pašā mērā ir jāpiemēro arī attiecībā uz notiesātajiem vīriešiem. Tāpat Tiesa uzsvēra Eiropā pēdējā laikā izteikto tendenci izmantot cietumsodu rehabilitējošiem mērķiem, un to, ka šī pieeja ir jāpiemēro neatkarīgi no pastrādātā nozieguma veida, piespriestā cietumsoda ilguma un notiesātā dzimuma. Visiem notiesātajiem, neatkarīgi no viņu dzimuma, ir jābūt vienādām iespējām uzturēt saikni ar ģimeni, kas ir būtiski viņu sociālajai reintegrācijai un rehabilitācijai. Savukārt iespēja īslaicīgi atstāt cietumu ir viens no veidiem kā sekmēt notiesāto personu sociālo reintegrāciju. Ņemot vērā šos apsvērumus, kā arī neizslēdzot to, ka zināmas atšķirības sodu politikā attiecībā uz notiesātajām sievietēm un notiesātajiem vīriešiem varētu tikt attaisnotas, Tiesa secināja, ka absolūts aizliegums notiesātajiem vīriešiem īslaicīgi atstāt cietumu, lai apmeklētu tuva radinieka bēres, nekādā veidā nesekmē nepieciešamību nodrošināt notiesāto sieviešu īpašās vajadzības. Šo iemeslu dēļ, Tiesa secināja, ka ir pieļauts Konvencijas 14. panta pārkāpums, skatot to kopsakarā ar 8. pantu.

Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju 20 000 EUR apmērā par morālo kaitējumu, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot 3 000 EUR.

Tiesas spriedumam ir pievienots divu tiesnešu – Yonko Grozev (Bulgārija) un Siofra O’Leary (Īrija) - atsevišķais nepiekrītošais viedoklis.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt Tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2018. gada 10. janvāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (12679/09) un lēmuma pasludināšanas datums (10/01/2019).

 

Fakti lietā Ēcis pret Latviju

2001. gadā iesniedzējam piesprieda 20 gadu cietumsodu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu. Soda izciešanu iesniedzējs uzsāka slēgta tipa cietuma zemākajā režīma pakāpē.

2008. gadā iesniedzējam kļuva zināms, ka sievietes, kurām piespriests cietumsods par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, soda izciešanu uzsāk daļēji slēgtā tipa cietumā.

Iesniedzējs vairākas reizes vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot Latvijas Sodu izpildes kodeksa normu atbilstību Satversmei un starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā, apgalvojot, ka Latvijā spēkā esošā sodu izpildes sistēma ir diskriminējoša pret vīriešiem, kas notiesāti par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, salīdzinot ar sievietēm, kuras cietumsodu par tāda paša smaguma noziedzīgu nodarījumu automātiski uzsāk izciest daļēji slēgta tipa cietumā ar plašāku tiesību apjomu.

Iesniedzēja iesniegtās konstitucionālās sūdzības Satversmes tiesa atteicās izskatīt to nepietiekamā juridiskā pamatojuma dēļ.

Ārlietu ministrija
Par šo rakstu nav saņemts neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds:
e-pasts:



mēbeļu izgatavošana
apdrošināšana  octa  granulu katli